Vide maina sabiedrību 0
“Rīgas centrā gandrīz visas gājēju pārejas ir regulējamas ar luksoforiem. Esošo braukšanas kultūru, kas ir nedroša gan velobraucējiem, gan gājējiem, veido nesakārtotā infrastruktūra,” ir pārliecināts Oto Ozols. “Tikai mainot vidi, var mainīt sabiedrības paradumus. Šajā ziņā piemēru var ņemt no Skandināvijas pilsētām. Helsinku centrā ir ļoti daudz neregulējamu gājēju pāreju. Daudzviet atļautais braukšanas ātrums ir 30 kilometru stundā. Brauktuves ir šauras, un autovadītāji neuzdrošinās braukt ātrāk. Tas padara pilsētu mierīgāku, klusāku un patīkamāku. Rīgā automašīnu joslas ir ļoti platas un tiek izmantotas neefektīvi.
Dānijā infrastruktūra tiek veidota tā, lai uz ielām ar velosipēdu varētu pārvietoties arī bērni un veci cilvēki. Ja skatāmies uz Barona ielu – tajā ieguldīti milzīgi līdzekļi, bet infrastruktūra nav tāda, lai pa to varētu pārvietoties bērni. Tā ir parasta brauktuve, pa kuru bērns ar riteni braukt nedrīkst,” salīdzina Oto Ozols. Tomēr izkustēšanās pirms skolas ļautu labāk uztvert informāciju stundās, kā arī paplašinātu redzesloku. Ja bērniem liek uzzīmēt ceļu no mājām līdz skolai, vairāk spēs uzzīmēt tas, kurš iet kājām vai brauc ar divriteni, nevis tas, kurš sēž mašīnas aizmugurējā sēdeklī.
Arhitekts ir pārliecināts: pilsētas pamatfunkcija ir dzīvošana. Kādā brīdī visi esam kājāmgājēji. Ielai jābūt daļai no mūsu dzīves telpas, nevis vienkārši caurskrietuvei. Rīgā ļoti pietrūkst soliņu, kur cilvēks varētu apsēsties, atpūtināt kājas, vienkārši pabūt. Tas īpaši nepieciešams veciem cilvēkiem. Patlaban Rīgā parki ir vienīgās oāzītes, kur iespējams patverties un atpūsties. Centrā vēl palikušie koki pārsālīto ielu dēļ nonīkst. Koku vietā nekas netiek iestādīts. Sāls noindē zaļumus, bojā ēku pamatus, apavus. Kāds nodomā – atkal jābrien pa šļurainām, pārsālītām ielām, labāk braukšu ar automašīnu. No šādiem maziem iemesliem sastāv izvēle par labu autotransportam.
Nepieciešama iniciatīva
“Ja ielas ir zaļākas, klusākas, pārdomātākas, vairāk cilvēku iet kājām. Ierīkojot velojoslu vai apstādījumus gar brauktuves malu, gājējam pārvietoties kļūst patīkamāk un drošāk. Ļoti daudz var paveikt ar nelieliem līdzekļiem,” uzskata arhitekts.
Rīgā bīstamie brauktuves apstākļi piespiež velosipēdistus uzbraukt uz ietves, kur viņiem nebūtu jāatrodas. Gājēji dusmojas, ka viņiem traucē mierīgi pārvietoties, savukārt velosipēdisti top pikti, ja nedod ceļu.
“Kaut kas var mainīties tikai tad, ja sabiedrība pieprasa pārmaiņas un izrāda iniciatīvu. Cilvēki pielāgojas apstākļiem, aprod ar nesakārtotību, nedrošību. Latvijā iedzīvotāji varbūt nejūtas gana atbildīgi, nesaprot, ka pamatā viņi veido pilsētu. Tikai sabiedrība var kaut ko mainīt,” uzsver arhitekts. “Mēs cīnāmies pret korupciju, bet vai zinām, ko iesāktu ar tiem līdzekļiem, ko izdotos iegūt?”
