Citur Eiropā 0
Raksturojot kārtību citur Eiropā, arhitekts stāsta, ka Kopenhāgenā situācija ir pilnīgi pretēja. Tur pilsētas centrā ik dienu iebrauc vairāk velosipēdu nekā automašīnu. Šāda situācija tika sasniegta 30 gadu laikā.
Savukārt Oslo līdz 2019. gadam plānojot pilsētas centrā likvidēt visas autostāvvietas ielu malās. Helsinkos izvirzīts mērķis mazināt cilvēku atkarību no autotransporta, tāpēc iecerēts par 259 miljoniem eiro būvēt Somijā garāko tiltu tramvajiem, gājējiem un riteņbraucējiem.
“Helsinku, Kopenhāgenas vai Oslo centrā jūtama klusa, droša un mierīga gaisotne. Tas parasti ir iemesls, kāpēc tūrists pieķer sevi domājam – man šeit patīk, es pat šeit varētu dzīvot.
Pastāv mīts, ka Latvijā ir nepiemēroti laika apstākļi braukšanai ar velosipēdu. Tomēr Oslo vai Helsinkos laika apstākļi ir bargāki. Amsterdamā, riteņbraucēju paradīzē, ir daudz vairāk lietaino un vējaino dienu nekā Rīgā. Aiz Ziemeļu polārā loka atrodas pilsēta Oulu, kur bērni arī mīnus 20 grādu salā uz skolu dodas ar velosipēdiem! Pilsētā ir droša infrastruktūra, visi galvenie veloceļi jau pulksten septiņos no rīta ir notīri. Tas ir stāsts par paradumu maiņu, nevis laika apstākļiem,” uzsver speciālists.
Pieejama pilsēta
“Pilsētā infrastruktūra jāpielāgo efektīvākiem pārvietošanās veidiem. No Dailes teātra velosipēdists piecās līdz desmit minūtēs var sasniegt jebkuru galamērķi Rīgas vēsturiskajā centrā. Veloinfrastruktūras attīstīšana ir veids, kā pilsētu padarīt dzīvojamāku, demokrātiskāku, pieejamāku,” uzskata Oto Ozols. “Ja aplūko dzīvošanai draudzīgāko pilsētu topu, pirmajā desmitniekā atrodas galvenokārt velosipēdistiem draudzīgas pilsētas.
Mana sieva Berlīnē novēroja, ka tur bēgļu sievietēm māca braukt ar velosipēdu. Pirmajā brīdī rodas jautājums: kam tas vajadzīgs?! Izrādās, tas ir veids, kā šie cilvēki tiek integrēti sabiedrībā. Tas daudz nemaksā, bet ieguvumu ir daudz.”
Pēc viņa pieredzes, velosipēds ļauj iekļauties pilsētā, paver plašākas iespējas komunikācijai. Ja cilvēks katru dienu noteiktu maršrutu iet kājām vai brauc ar divriteni, viņš zina, ka satiks kādu, kas arī dodas pa to pašu maršrutu. Pastāv lielāka iespēja sastapt paziņu, piestāt, aprunāties. Tas padara cilvēkus atvērtākus.
Automašīna statusam
Oto Ozols novērojis, ka Latvijā mašīna ir statusa simbols nopietnam, svarīgam cilvēkam. Viņaprāt, izskatās mazliet kuriozi, ka Purvciemā pie bloku mājām stāv dārgas mašīnas. Skandināvijā sabiedriskajā transportā brauc cilvēki uzvalkos, jo tas ir ērtākais, ātrākais, izdevīgākais veids, kā nokļūt darbā.
“Pirms kāda laika Stokholmā bija līdzīga situācija – uz ielām sastrēgumi, neapmierinātība. Pagaidu risinājumam tika ieviesta iebraukšanas maksa pilsētā. 70% iedzīvotāju sākumā bija negatīvi noskaņoti, bet pēc plāna īstenošanas saprata, ka tas būtiski mazina sastrēgumus. Risinājums guva iedzīvotāju atbalstu. Veidojas līdzsvars, jo daļa cilvēku sāk pārdomāt: varbūt man ir ērtāk un izdevīgāk aizbraukt uz centru ar sabiedrisko transportu? Tas, protams, ir viens no kardinālākajiem veidiem, kā kaut ko mainīt.”
