Arhitekta Pētera Blūma ģimene Viļānu novadā atjaunojusi māla kleķa māju – vienīgo Latvijā 0
Izskatījās pabaigi
“Šo māju mēs atradām un nopirkām 2006. gadā. Tā kā pēdējos 10 gadus tur bija dzīvojuši alkoholiķi, māja bija ļoti nodzīvota, nācās mainīt visus logus un abas ārdurvis, taču grīdas, iekšdurvis, griestus un kāpnes pamazām esam restaurējuši,” stāsta P. Blūms. Šī māja ir Latgales apbūvei neraksturīga – ar augstiem griestiem, tagad skārda, bet sākotnēji cementa dakstiņu jumtu, lieliem logiem un tam laikam modernu iekšējo telpu plānojumu,” stāsta restaurators.
Mājas ap 85 cm biezās ārsienas veidotas no blietēta māla kleķa. Sienām laika gaitā bija izveidojušies līdz pat 50 cm dziļi robi, apmetums lielākajā fasādes sienu daļā bija nobiris. Restaurācijas laikā zudumus sienās pakāpeniski pieaudzēja ar māla, smilšu un salmu masu. Kad sienu labošana bija pabeigta, nelīdzenumus pielīdzināja ar cirvi. Sākotnējais, vairākus centimetrus biezais kaļķa apmetums bija saglabājies tikai pašā augšā, zem jumta. Acīmredzot māla kleķa mājas būvniecības pieredzes saimniekiem nav bijis, jo apmetums bija uzklāts pārāk biezs un, mālam dinamiski “kustoties” āra mitruma ietekmē, notikusi apmetuma atslāņošanās. Kad kleķa ārsienas virsma bija atjaunota, to nogruntēja ar kaļķu pienu un apmeta ar 3 – 7 mm plānu kaļķa apmetumu. Lai saglabātu vecajam apmetumam raksturīgo nelīdzeno virsmu, apmetējs viegli piegludināja to ar rokas ķelli.
Kaut arī mājas iekšpuse sākotnēji izskatījās pabaigi, tomēr neparasti plato dēļu grīdas vēl bija samērā labā stāvoklī. Grīdas 50 mm dēļi nebija ne zēmerēti, ne spundēti. Lai dēļi nesajuktu, tie pirms demontāžas tika sanumurēti. Pēc pārseguma remonta un izolēšanas ar ekovati tos lika atpakaļ un ciklēja, apslīpēja un eļļoja ar auksti spiestu lineļļu divas trīs reizes. Kāpņu telpā tika izmantotas 20. gs. sākuma māla grīdas flīzes no Doma baznīcas krustejas, ko pirms 30 gadiem kā vairs nederīgas izņēma no grīdas, lai aizstātu ar dolomīta plāksnēm. Arhitektam tās ļoti labi noderēja! Šobrīd apkuri un ēdiena gatavošanu nodrošina veca zviedru armijas plīts, kas pēc stila atbilst mājas celtniecības vēsturiskajam laikmetam un tika uzstādīta vecās plīts vietā. Saglabāta un atjaunota maizes krāsns.
Tāda vienīgā Latvijā
Mājas griesti bija nošūti ar malās profilētiem dēļiem, kurus restaurācijas laikā noņēma, rūpīgi attīrīja no tapetēm, mazgāja, slīpēja ar dzelzs vilnu un pielika atpakaļ. Tikai virtuvē dziļi nokvēpušos dēļus nomainīja ar jauniem, trīnītī uzklātiem. No skujkoka gatavotās kāpnes bija labā stāvoklī, un pakāpieni minimāli nodiluši. Kāpņu margas izveidotas ar tam laikam raksturīgā art deco stila piesitienu, kas Latgales lauku apvidū bija diezgan negaidīti. Pēc remonta kāpņu telpas jaunās sienu daļas tika nolīmētas ar 1938. gada avīzēm. Bēniņu koka konstrukcijas bija labi saglabājušās. Kad tika nomainīta statņu vieta, bēniņu lietderīgā platība palielinājās. Mājas jumts bija gatavots no izturīga, bieza britu “Emu Brand” skārda. Lai arī klājumam bija robusts falcējums, segums bija labi saglabājies un nodrošinājis aizsardzību bēniņu koka konstrukcijām. Stipri rūsējušo jumta segumu notīrīja ar rūsas pārveidotāju, nogruntēja un nokrāsoja gaiši pelēkā krāsā.
Mājas priekšā bija vaļēja verandiņa, kas vēlākos laikos tikusi daļēji iestiklota, daļēji aizsista ar dēļiem. Lai nodrošinātu iespēju izbaudīt lielisko ainavu, tika noņemti vēlākie papildinājumi un izveidots jauns, vienots, no trīs rāmjiem sastāvošs verandas logu stiklojums, kura sīkrūšu dalījums sasaucas ar kāpnēs manāmo art deco.
Reiz P. Blūms koka ēku renovācijas centru “Koka Rīga” salīdzināja ar biblisko Noasa šķirstu, kas glābj ne tikai koka ēku, bet arī visas Rīgas dvēseli. Arī pašam godājamajam arhitektam un Triju Zvaigžņu ordeņa virsniekam viss mūžs ir bijis konsekventa arhitektūras dvēseles glābšana, ar to saprotot gan ieguldījumu koka arhitektūras saglabāšanā, gan rūpes par pilsētas siluetu. Tagad arhitekts ir izveidojis pats savu Noasa šķirstu, kas glabās 30. gadu arhitektūras pērles – māla kleķa dzīvojamās mājas – dvēseli.
