Arhitekta Inta Pujāta koka tēlniecības darbi Adamovas ezera krastā 2
Ināra Groce, žurnāls “Baltijas Koks”
Arhitekta Inta Pujāta nozīmīgākie profesionālie darbi ir saistīti ar koka kā materiāla izmantošanu publisko ēku apdarē un arī ēkas konstrukcijās. Visspilgtāk tas atspoguļojas arhitekta radītajās valsts akciju sabiedrības Latvijas Valsts meži biroja ēkās Rīgā, Jelgavā un Dundagā. Eiropas Arhitektu padome, rosinot sabiedrību, arhitektus un lēmumu pieņēmējus attīstīt arhitektūras projektus klimatu pārmaiņu virzienā un būvēt zemas enerģijas patēriņa ēkas, ir apkopojusi divdesmit labākos ēku piemērus Eiropā. Latvijas Valsts mežu Ziemeļkurzemes klientu centrs Dundagā ir iekļauts prestižajā pārskatā kā viens no divdesmit energoefektīvas un pārdomātas arhitektūras piemēriem, kas apvieno modernu dizainu, dabas materiālu izmantošanu, zemu enerģijas patēriņu un komfortablu vidi apmeklētājiem. Līdzās publisko un dzīvojamo ēku projektēšanai Pujāts ir pievērsies arī mazajām arhitektūras formām no koka, izdomājot lielāka un mazāka mēroga vides objektus.
Koka skulptūras ir emocionāli piesātinātas, jo vietējā dabas materiālā paustais vēstījums rosina iztēloties, turpināt autora iesākto stāstu vai šķetināt savējo. Vecborisovā pie Adamovas ezera, Vērēmu pagastā, Rēzeknes novadā, arhitekts ir idejas autors triju sieviešu skulptūrām – Oduma meitys (Oduma meitas). Vairāk nekā piecus metrus augsti vides objekti ir izgatavoti no egles un priedes koka klucīšiem, figūras seja, rokas, plaukstas ir masīvā kokā, un kopā tas sver vairākas tonnas. Figūras pamanāmas ezera ainavā un piesaista apmeklētājus, kļūstot par instagramīgiem vēstījumiem sociālajos tīklos.
Izveidot skulptūras Pujātu iedvesmoja sena Adamovas ezera teika, kas stāsta par māsām, kuras, turēdamas augstu rokās gaišu mēness gabalu, kāpa kalnā un izgaismoja mājupceļu brālim. Šis objekts ir daudz vairāk nekā māksla, jo autors to veltījis Latgalei un tiem, kas devušies pasaulē laimes meklējumos.
Vai Oduma meitas ir aicinājums atgriezties svešumā dzīvojošajiem tautiešiem?
Sākotnēji tas bija manas dilemmas redzējums. Es negribu, lai cilvēki ir piesieti pie dzimtās vietas, viņiem vajadzētu atrast savu vietu pasaulē. Šajā simbolā ir ne tik daudz idejas, lai atgrieztu mājās savējos, bet lai svešumā katrs atrod savu ceļu, nopelna naudu, amatus un neaizmirst par dzimtajām saknēm. Nav svarīgi, kur cilvēks pelna iztiku vai jūtas labi, galvenais, lai neaizmirst sākumu. Pienāk brīdis, kad atceries, no kurienes esi nācis. Daļa manu bērnu arī ir projām, vecākā meita strādā Prāgā, dēli dzīvoja Amerikā, viņi ir atraduši savu profesiju. Kad viņi apciemo mājas šeit, vienmēr par to priecājos. Man ir ļoti svarīgi, lai viņiem tur, kur viņi pasaulē dzīvo un strādā, mācās, viss būtu kārtībā. Kādā veidā varu viņiem palīdzēt? Es varu palīdzēt finansiāli, ja man tāda iespēja ir, varu ar padomu palīdzēt, bet vēl varu radīt mūsu dzimtajā vietā tēlu, kas radīs domu, ka kāds viņus gaida mājās. Katru vakaru Oduma meita iededz lampu virs galvas, izstarojot gaismu, lai neatkarīgi no tā, kur viņi pasaulē ir aizgājuši, nepazaudē saikni ar dzimteni.
Oduma meitu skulptūrās man bija vēlēšanās radīt uz pārmaiņām iedvesmojošu vidi un atspoguļot latgaliešu kultūras vērtības un identitāti. Pēc objekta atklāšanas man patīk vērot procesu – kā sabiedrība to uztver, dalās sociālajos tīklos un raksta komentārus. Piektdienas vakaros un sestdienās cilvēki piesakās apskatīties. Divu mēnešu laikā nav bijušas nevienas brīvdienas bez apmeklētāju vizītēm pie Oduma meitām.
Tiekoties ar Pujātu, uzzinām, ka Oduma meitām līdzīgas skulptūras top kā vides un iekštelpu interjera objekti. Tomēr tieši vēstījums par Oduma meitām ir pamanīts un novērtēts plašākā sabiedrībā. 2024. gadā Oduma meitys saņēma latgaliešu kultūras balvu Boņuks. Vides objekts novērtēts konkursā Latvijas Būvniecības Gada balva 2023, nominācijā Teritorijas labiekārtojums (III vieta). Oduma meitu tehnisko izpildījumu veica koktēlnieks Juris Upenieks.
Ciemojamies arhitekta Pujāta darbnīcā un mājā Rīgā, kur viens no redzamākajiem telpu akcentiem ir dažādas koka skulptūras. Ieejas foajē sagaida liela koka zivs, kura protot uzklausīt vēlēšanās, un līdzās uz garenā koka sola var pasēdēt un par savu vēlmi padomāt. Kolonnas atveido divas kokā grebtas antīko vīriešu skulptūras. Uz palodzes redzama smalku koka detaļu tehnikā veidota pīles skulptūra.
Kāpēc tika izvēlēts koks?
Rīgas pilsētvidē Oduma meitām ir savi brāļi, māsas un citi kaimiņi. Koks izvēlēts tāpēc, ka ikdienā es ar to diezgan daudz darbojos, tas ir lokālais materiāls. Latvijā izgatavot no koka, būvēt kokā ir pareizi. Koks ir pateicīgāks materiāls nekā akmens un metāls, tepat uz vietas aug, var nogriezt un uztaisīt, nav tālu jābrauc un jāmeklē. Iekalt akmenī ir daudz sarežģītāk, īpaši, veidojot skulptūras dažādos izmēros un lielumos.
Pujāts atceras, ka tēvs ar brāli 50. gados izgatavoja koka izstrādājumus un brauca uz Rīgu pārdot. No tiem laikiem ir saglabājies smalki izgrebts šķīvītis, ko tēvs dāvināja mātei. Kopā ar tēvu jaunībā arī esmu kaut ko taisījis no koka. Tēvs iemācīja, kā pareizi ar ēveli strādāt, savā pirmajā mājā pats grīdu liku iekšā, tagad kokā visu izgatavo Juris.
No kādiem kokiem tiek veidotas skulptūras?
Ozols nekad, egle un priede ārtelpas skulptūrām, liepu un bērzu liekam tikai iekšpusē, kur nav agresīvās vides. Oduma meitu un līdzīgās āra konstrukcijās ir izmantots impregnētais materiāls. Cik ilgi kalpos? Nezinu, tad jau redzēs. Mūžīgu neko nevar uztaisīt, tas dzīvos tik ilgi, kamēr to kāds kops.
Tagad atjaunojam koka detaļas Kārsavas pareizticīgo dievnama altārim. Tiek veidotas lielizmēra vīrieša tēla kolonnas interjeram, iespējams, to varēs izmantot Kalnciema kvartālā. Kā to var izdarīt? Tā vienkārši – ņem un dari. Nav daudz tādu pasūtījumu, jo šīs ir absolūti unikālas lietas. Nav iespējamas arī tāpēc, jo ir ārkārtīgi dārgas. Ja koka skulptūras veidotu Itālijā, tās maksātu vairāk nekā simts tūkstošus. Ķīnā lētāk, bet no turienes vajag atvest. Ir jāuzdod jautājums – kādēļ to vajag? Skulptūrai ir jāparāda koka struktūra un koka skaistums, tad tam ir jēga. Ja to nokrāso, tad jau nav nozīmes, tad tēlu var uztaisīt putuplastā vai ģipsī. Te drīzāk tieši koks ir svarīgs kā izejas materiāls, no kā skulptūra tiek veidota.
Skulptūru veidošanā viens ir materiāls, otrs – iegādāt darbgaldus, apmācīt darbiniekus. Līdz ar to tas drīzāk ir jautājums par laiku, vai gribi iztērēt to laiku rezultāta iegūšanai. Nav problēma to rezultātu iegūt, jautājums ir racionalitāte, cik tas ir racionāls vai nav racionāls. Koks ir vietējais materiāls, nav transporta izdevumu, jau ar šo viedokli vien tas ir ilgtspējīgs. Var taisīt no sarkankoka vai Āfrikā sastopamajiem materiāliem, tomēr tos atvest uz Latviju ir dārgi.
Koks tomēr netiek bieži izmantots ēku apdarē un būvniecībā. Kāds tam ir iemests?
Atbildot Pujāts uzsver, ka skaisti izmantot koku nebūt nav vienkārši. Kā piemēru viņš demonstrē savu biroja ēku, kurā iekšsiena ir izveidota no dažāda izmēra koka dēļiem. Izrādās, ka tās ir koka brusas. Siena ir sarežģīti veidota, dēļi ir no brusām, tie ir izzāģēti katrs savā leņķī, pēc tam ir regulēti ar rokas ēvelēm, lai koka siena iegūtu noteiktu tekstūru. Šī tekstūra piešķir koka dzīvīgumu, īpaši tas redzams, kad siena atspīd saulē. Kokā var plašāk redzēt materiāla un formu izteiksmi, ja to izmanto gudri un dabīgi. Bet, ja koku izgatavo visu vienādos izmēros, tad tas dēlis paliek šaurāks un šaurāks. Apstrādes aparāts nešķiro materiāla dabisko skaistumu, visus dēļus uztaisa vienādus, vienalga, vai pirms tam tas bija plats vai šaurs. Kokam ir nepieciešama individuāla pieeja, strādāt ar katru dēli, ņemt to kā atskaites punktu, piedzīt otram, pielīdzināt, saskaņot. Tā strādājot, ir vajadzīgs intelekts. Iespējams, tas ir iemesls, kāpēc koks netiek pienācīgi bieži izmantots tradicionālajā būvniecībā. Tāpēc, ka koks ir jāsaprot un jāanalizē, ko ar to darīt, neatkarīgi no tā, vai koks ir kā būvniecības vai apdares materiāls vai karkass. Piemēram, šeit ir betona māja, bet iekšā iebūvēta guļbūve. Visa guļbūve ar cirvi cirsta, ielikta dzelzsbetona mājā, ēkai ir apjomīgi stikla logi, elektrosistēmas, saules paneļi, kuri ražo elektrību, ventilācija. Mājai ir jābūt pašpietiekamai, un mūsdienu tehnoloģijas rada iespēju, lai tā enerģijas apgādē būtu neatkarīga. Koka izmantošana varētu būt plašāka, tomēr biežāk būvē to, kas ir lētāks. Tas ir modes jautājums, un kokam teorētiski ir jāsanāk dārgāk. Kā ilgmūžības materiāla raksturojums koks ir tāds pats kā visi pārējie, tikai tam vajag jumtu. Kokam vajadzētu labākus meistarus.
Cik sarežģīti ir veidot koka skulptūras, vai vienkāršāk par koka māju atjaunošanu?
Sarežģīti ir tad, kad gribi visu apjomu uzreiz izdarīt. Ja to dara pa nelieliem gabaliņiem, tad viss ir vienkārši. Skulptūrai sadali apjomu, ņem pa gabaliņam no vienas puses un sāk cirst. Kvalitāte atkarīga arī no instrumentiem. Sarežģītāk ir to iemācīties un saprast, ko dari. Vienā gadījumā izdosies, kādā gadījumā neizdosies. Oduma meitas ir divdesmitā skulptūra, kura izgatavota. Pirms tam vajadzēja tos divus desmitus skulptūras uztaisīt, lai saprastu, ka tieši šis tēls ir pareizais tieši tai vietai. Tāpēc savu arhitektūru, kuru vēlos, papildinu ar skulptūru tēliem. Cilvēkiem pirmā ziņa ir pretestība – kāpēc? Kā es te pie sētas novietošu skulptūru, ko cilvēki teiks un domās? Vai tad ir svarīgi, ko cilvēki domās? Svarīgi, kāpēc tev to vajag. Tad kāpēc to vajag, maksāt vairākus desmitus tūkstošus par šādu skulptūru. Lai izdomātu, jāuzraksta pasaka. Jo tā vērtība nav tikai skulptūra, bet arī tās tapšanas process un nonākšana līdz konkrētai vietai.
Vai mūsdienu telpā un vidē radīs plašāku pielietojumu tādi dekoratīvie elementi kā koka skulptūra?
Skulptūra papildina cilvēka identitāti. Man ir pasūtījums izveidot pērtiķa skulptūru, jo cilvēks vēlas identificēt savu dzīves telpu ar to gadu, kurā ir dzimis. Tas ir viņa un sievas, meitas stāsts, kuras dzimušajās šādā gadā un tajā mājā dzīvos. Kāpēc gan ne! Un tagad atgriežamies pie cilvēka vēlmes un saprašanas, jo tā ir cilvēka drosme to darīt.
