Rakstā “Vatikāna II Koncils – 20. gadsimta vislielākā žēlastība” sakāt: “Šie dokumenti kļūs par svarīgu faktoru, lai Latvijā veicinātu garīgo atmodu.” Vai šādā nozīmē runājat par ceturto atmodu? 17
Atmodai vajadzīgas daudzas dimensijas – jābūt garīgajai (kuru neredzu bez reliģiskās dimensijas), taču arī kultūras dimensijai, patriotiskajai dimensijai. Tās ir saistītas ar daudziem mākslas veidiem – mūziku, glezniecību, teātri utt. Atmodai vajadzīgi arī materiālie priekšnosacījumi, jo, lai cilvēks pievērstos garīgajām vērtībām, viņam nepieciešams kāds iztikas minimums.
Vai ārzemju braucienos ir iznācis nokļūt arī uz kādu koncertu ar mūsu pasaulslaveno mūziķu piedalīšanos?
Nav izdevies, jo parasti man braucienos ir piesātināta programma. Sagadījās tā, ka Birmingemā 2009. gadā biju tajā pašā laikā, kad tur simfoniskā orķestra muzikālais vadītājs diriģents bija Andris Nelsons. Es toreiz kalpoju divas nedēļas Birmingemas katedrālē.
No mākslas baudīšanas ārzemēs spilgti atceros Vispasaules jauniešu dienās Krakovā nacionālajā muzejā izstādi “Marija – žēlsirdības Māte”. Tur bija gan plaši pazīstami darbi – Dīrera un Zurbarāna gleznas, Mikelandželo “Pietas” kopija –, gan arī tādi, ko līdz tam nebiju redzējis.
Viena no iespaidīgākajām izstādēm pērnvasar Latvijā bija “Arsenālā” aplūkojamā vācu mākslinieku izstāde “Gara radinieki”, kurā, kā tika lēsts, atradās darbi 100 miljonu eiro vērtībā, gleznoti laikposmā, kas aptver pēdējo pusgadsimtu. Mākslinieki arvien turpina gremdēties Otrā pasaules kara laika radītajos pārdzīvojumos, viņu dvēseles dzīlēs nacisma radītais ievainojums ir vēl arvien. Daļa mākslinieku uzlikuši uz audekla to, kas snauž viņu zemapziņā, tostarp lielu haosu un apjukumu. Savukārt citos darbos bija redzama vēlme uzkonstruēt ideālo pasauli, kur valda vāciskā kārtība un perfektums. No vienas puses, fascinē, bet, no otras, sametas mazliet baisi… Jo cilvēku nevar ielikt dzelžainu regulu rāmjos un piespiest strādāt kā mehānismu.
Esmu apmeklējis Jāzepa Vītola Mūzikas akadēmijas rīkotos koncertus, un spilgtu iespaidu atstāja Dmitrija Šostakoviča 9. simfonija. Tā tikusi uzrakstīta par godu uzvarai pār fašistisko Vāciju. Taču interesanti, ka komponists, apdziedot Padomju Savienības uzvaru, vienlaikus ir ironisks, pat grotesks un atmasko šā režīma būtību. Tas bija izdarīts tik smalki, ka savulaik cenzētāji nesaprata un neatšifrēja.
Decembrī žurnālā “Mājas Viesis” bija publicēta Imanta Lancmaņa altārglezna, par kuru autors sacīja, ka mūsdienās Kristus augšāmcelšanās aina nevar būt apcerīga, omulīga. Jo 2016. gadā Kristus ir drūms un jautājumu pilns, ieraugot mūsu pasauli visnotaļ nekristīgu.
Biju uz šīs gleznas atklāšanu un patiešām priecājos, ka šāds novatorisks darbs ir tapis. Interesanti, ka Lancmaņa kungs Kristu, kam ap vidu ir Lielvārdes josta, ielicis Latvijas ainavā un kontekstā un četrus Kristus kareivjus attēlojis kā dažādu laikmetu pārstāvjus Latvijas vēsturē. Vēstījums ir intelektuāli garīgs; ar mākslas līdzekļiem tiek uzdots jautājums – kā tu pret šo notikumu attiecies, ko tas nozīmē tev šodien?
Vai esat noskatījies plašu ievērību guvušo filmu “Melānijas hronika”?
Pagaidām ne, bet esmu dzirdējis atsauksmes un ceru, ka būs iespēja noskatīties. Ir svarīgi, ka šī tēma tiek aktualizēta. Jo, kā mēdz teikt, vēsture ir dzīves skolotāja. Ja mācāmies no vēstures, tad mums gluži kā pēc pretvīrusu vakcinācijas rodas imunitāte pret šo pagātnē piedzīvoto morālo vīrusu. Bet, ja vēsturi noliekam plauktā, imunitāte zūd.
Decembrī biju konferencē, kurā tika atvērts VDK zinātniskās izpētes komisijas materiālu 3. sējums. Nepieciešams, ka izpētām šo vēstures lappusi, nosaucam lietas īstajos vārdos. Svarīgi, lai cilvēks godīgi atzīstas, tā, kā to savulaik izdarīja bijušais Latvijas Universitātes rektors Ivars Lācis. Ir dažas valstis, kuras šo jautājumu ir sakārtojušas, bet pie mums vēl daudz darāmā.
