Arhibīskaps pašizolācijā, nepiedienīgā draudzība un Linkaita eksperiments. Nedēļas notikumu apskats 2
“Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Cilvēks. Arhibīskaps pašizolācijā
Tāpat kā daudz kas cits šogad mūsu dzīvē, arī Vissvētākās Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas svētki Aglonā nebija tādi kā parasti.
Galvenie svētku dievkalpojumi 14. un 15. augustā – tikai ar ielūgumiem, ierobežots cilvēku skaits (pasākumu kulminācijā bazilikas plašajā teritorijā bija ļauts atrasties 3000 cilvēku, citā laikā vēl mazāk, un arī auto apstāšanās Aglonas ciema teritorijā ierobežota), apkārtnē nekādas ielu tirdzniecības, sabiedriskās ēdināšanas un, protams, visur obligātie divi metri.
Tomēr, iespējams, spilgtākais simbols šai īpatnējai situācijai ir Romas Katoļu baznīcas Rīgas arhibīskaps-metropolīts Zbigņevs Stankevičs, kurš pats nemaz nevarēja apmeklēt svētkus, jo Covid-19 dēļ atrodas pašizolācijā.
Par to viņš plašākai sabiedrībai pavēstīja īsi pirms svētkiem, pats sīkāk nestāstot par iemesliem, lai gan informācija par to pieejama interneta vietnē “katolis.lv” – arhibīskapam 14 dienu pašizolācija esot jāievēro pēc brauciena uz Poliju, kas jau vairākas nedēļas atrodas tā sauktajā dzeltenajā sarakstā, uz kuru Slimību profilakses un kontroles centrs aicina “izvērtēt brauciena nepieciešamību”, kā arī nosaka pašizolāciju.
Z. Stankevičs intervijā “TV3” sacīja, ka viņa darbības laikā tā bija pirmā reize, kad klātienē viņš neapmeklē Aglonas svētkus. Tomēr gluži bez viņa klātbūtnes tie neiztika, jo arhibīskaps katoļus uzrunāja ar ieraksta palīdzību.
Kā zināms, Z. Stankevičam ir tehniskā izglītība. Pirms kļūšanas par garīdznieku viņš bija automatizēto vadību sistēmu inženieris, un arī tagad neslēpj, ka vēlas moderno tehnoloģiju sniegtās iespējas vairāk izmantot baznīcas dzīvē.
Viņaprāt, Covid-19 krīze šo procesu paātrinājusi.
“Tas noteikti ir laiks, kad varēja mainīties arī pati baznīca, jo dievnamiem bija stimuls atvērties jaunām iespējām, ko dod mūsdienu tehnoloģijas, tādējādi nezaudējot saikni ar ticīgajiem pat attālinātā režīmā,” intervijā “TV3” sacījis arhibīskaps.
Lai gan katoļu baznīca saprotoši izturas pret valdības noteiktajiem ierobežojumiem un cenšas tos godprātīgi ievērot, atsevišķi garīdznieki izteikušies, ka šajā ziņā izjūt netaisnību, jo dažās citās vietās uz ierobežojumiem skatās caur pirkstiem un vara to mierīgi pieļauj.
Bažas. Vai pēdējie dziesmu svētki jau notikuši?
Nāk gaismā pati lampa – šie daudznozīmīgie dzejnieka Marta Pujāta vārdi nāk prātā, domājot par Latvijas pasākumu nozares tehniskā nodrošinājuma kompāniju piketu. Nekā poētiska gan šajā notikumā nebija.
Rīgas ielās, pie Latvijas Nacionālā mākslas muzeja ēkas un Ministru kabineta pakājē ap diviem simtiem pasākumu tehnisko darbinieku iekustinātas, regulārās rindās ripoja tukšas skatuves ekipējuma kastes.
Tukšas, jo Covid-19 dēļ rosinātie publiskās pulcēšanās ierobežojumi likuši atcelt lielus un mazus festivālus, koncertus, pasākumus. Tas nozīmē, ka skatuves tehniskā nodrošinājuma uzņēmumu apgrozījums krities par 60, dažiem – par visiem 100 procentiem.
“Pēdējie dziesmu svētki jau ir notikuši”, “Vai aktieriem pašiem būs tehnika jāremontē” – šādi un līdzīgi saukļi uz plakātiem pauda bažas, vai valdības vīri un sievas maz saprot, ar kādām sekām jārēķinās, ja kādu dienu nebūs to zinošo puišu, kas prot sagatavot skaļruņus, pieslēgt mikrofonus un ļaut mūzikai, teātrim, kultūrai starot starmešu gaismā, jo nebūs neviena, kas ar to nodarbojas.
Skaņu un gaismu vīri (un dažas sievas) klauvēja pie kultūras ministra Naura Puntuļa (NA) durvīm, un viņiem tapa atvērts – ministrs uzklausīja kādreizējo kolēģu palīgā saucienu un aizrādījumus, ka valdības līdzšinējie palīdzības solījumi izrādījušies derīgi tikai “uz papīra”.
Tomēr piketētāji bažījas, vai palīgā sauciens neaprobežosies tikai ar formālu solījumu.
“Kultūras ministrijas ieskatā, šā uzņēmumu grupa nav piederīga nozarei, kuras labā tā strādā,” pēc sarunām ministrijā raizējas Latvijas pasākumu nozares tehniskā nodrošinājuma uzņēmumu apvienības vadītājs Normunds Eilands.
Pārsteigums. Linkaita sociālais eksperiments
Satiksmes ministra Tāļa Linkaita sociālais eksperiments par to, cik stundas pacientam jāgaida Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcas (TOS) uzņemšanas nodaļā, beidzās ar Saeimas apakškomisijas sēdi.
Par tās sasaukšanu tika paziņots neilgi pēc tam, kad ministrs savu pieredzi bija aprakstījis tviterī. Jāšaubās, ka Sabiedrības veselības apakškomisijas vadītājs Vitālijs Orlovs (“Saskaņa”) sēdi būtu sasaucis, ja par piecu un sešu stundu gaidīšanu rindā, kur pat nepietiekot krēslu visiem pacientiem, būtu pasūrojies kāds ierindas pilsonis.
Bet, ja to dara politiķis, tad skaidrs, ka lieta ir nopietna.
Vienkāršajiem ļaudīm nav nekāds pārsteigums, ka gaidīšana Rīgas slimnīcu uzņemšanas nodaļās nereti ieilgst, bet daļai Saeimas deputātu tas bija jaunums, par kuru viņi nejauši uzzināja no politiķa, kurš to pavēstīja sociālajos tīklos.
Orlovs gan bija sašutis, ka Linkaits savu sociālo eksperimentu neesot novedis līdz galam, jo uz Saeimas sēdi neatnāca, bet uzrakstījis Orlovam neglaimojošu vēstuli, ka tieši viņš esot vainīgs, ka TOS klibojot darba organizācija.
Linkaits norādījis, ka Orlovs Saeimā atrodoties kopš 2002. gada un uzņemšanas nodaļas problēma viņam jau sen esot bijusi jāatrisina.
Orlovs neslēpj, ka viņu nepatīkami pārsteigusi Linkaita rīcība, jo deputāts ar atvērtu sirdi nācis pretī satiksmes ministram, gribējis kopā ar viņu ieviest kārtību TOS, bet, redz, ministrs pat neuzskata par vajadzīgu ierasties viņam veltītajā sēdē.
Bet tikmēr TOS galvenais ārsts Uģis Zariņš, apskatot videoierakstus, noskaidrojis, ka gaidīšanas laiki esot pārprasti.
Cilvēki domājot, ka sešas stundas esot laiks līdz palīdzības saņemšanai, bet faktiski tajā gadījumā, ko aprakstījis Linkaita kungs, sešas stundas pagājušas no ienākšanas uzņemšanas nodaļā līdz laimīgām beigām, kad saņemta ārstēšana.
Savukārt divas trešdaļas krēslu esot nobloķēti, lai ievērotu divu metru distanci.
Izgāšanās. Nepiedienīgā draudzība
Lai gan diezgan droši varēja prognozēt, ka Baltkrievijas režīms nekaunīgi viltos prezidenta vēlēšanu rezultātus un tas izraisīs sabiedrības neapmierinātību, iespējams, pat kaut ko līdzīgu slavenajam Ukrainas Maidanam, tā vien šķiet, ka ne Eiropas, ne Latvijas ārpolitikas flagmaņi šim scenārijam nebija gatavojušies.
Daļēji to varētu izskaidrot ar tradicionālo augusta atvaļinājumu laiku – šajā mēnesī faktiski apstājas visu Eiropas Savienības iestāžu darbs un tiek nodrošinātas vien minimālās vajadzības.
Savukārt Latvijas amatpersonu sākotnējo piesardzību varētu skaidrot gan ar vēlmi vispirms saskaņot viedokli ar Briseli, gan ar, ja tā var teikt, “pavasari” abu valstu attiecībās, kas solīja arī zināmus ekonomiskus labumus.
Nākamgad iecerēts Latvijas un Baltkrievijas kopīgi rīkotais Pasaules čempionāts hokejā, un mūsu premjers Krišjānis Kariņš janvārī pat bija aizvedis Aleksandram Lukašenko Latvijas izlases kreklu ar viņa uzvārdu uz muguras (Lukašenko pretī uzdāvināja bronzas sumbru).
Visā nopietnībā tika gatavota Lukašenko atbildes vizīte Latvijā, kam bija jānotiek pēc viņa atkārtotas “ievēlēšanas”. Ņemot vērā, ka Lukašenko ilgstoši bijis ES nevēlama persona, tas, protams, būtu zīmīgs notikums.
Taču nu tas viss kļūst, kā to smalkāk pateikt, nepiedienīgi.
Vardarbība, ar kādu kaimiņvalstī tiek apspiesti protesti, šo režīmu vairs neļauj apzīmēt ar maigo vārdu “autoritārais”, bet gan liek izvirzīt nopietnas apsūdzības.
Latvijas politiķu paziņojumi gan nedēļas laikā kļuvuši asāki, tomēr, šķiet, ka stingra pozīcija joprojām īsti nav noformulēta.
Darījums. Pirmais PPP
Pagājušajā nedēļā, izsakoties satiksmes ministra Tāļa Linkaita vārdiem, virzoties uz “civilizētu ceļu tīklu Latvijā”, pieredzējām līdz šim nebijušu paātrinājumu: 11. augustā valdība atbalstīja Ķekavas apvedceļa būvniecību kā pirmo nozīmīgo industriālo publiskās un privātās partnerības (PPP) projektu Baltijā, ko īstenos pēc “projektē-būvē-uzturi-finansē” modeļa; 13. augustā valsts pilnvarotais publiskais partneris VAS “Latvijas valsts ceļi” paziņoja, kurai apvienībai būs tiesības slēgt līgumu, bet jau nākamajā dienā, 14. augustā, tiesības neieguvušie konkurenti paziņoja, ka konkursa lēmumu apstrīdēs.
Ilgtermiņa līgumi, lielas summas, kur valsts saistības turpmākajos 23 gados var sasniegt nepilnus 300 miljonus eiro – par to nu nebūtu jābrīnās, ka zaudētāji cīnīsies, izmantojot katru burtu un komatu likumos, lai sev nelabvēlīgo lēmumu apstrīdētu.
Uzvarētājam, personu apvienībai “Kekava ABT”, 80% pieder Luksemburgā reģistrētam investīciju fondam “Transport Infrastructure Investment Company 2 S.C.A., SICAR”, kas specializējusies transporta un sabiedriskās infrastruktūras projektos, 10% – ceļu būves uzņēmumam AS “A.C.B.” un atlikušie 10% – ceļu būves firmai SIA “Binders”.
Abi pēdējie ir Latvijas uzņēmumi, kas figurē arī pērn rudenī plaši izskanējušajā “būvnieku karteļa” lietā.
No lēmumu pieņēmēju puses gribētos dzirdēt kādu argumentāciju, kādēļ visos lielajos projektos joprojām piedalās un uzvar uzņēmumi, par kuru iepriekšējo darbību notiek izmeklēšana?
Pirms gadiem pieciem Latvija arī jau bija ļoti tuvu pirmajam “nozīmīgajam industriālajam PPP projektam” – Ziemeļu šķērsojumam pār Daugavu Rīgā.
Bija izstrādāta visa nepieciešamā dokumentācija, atlika vien piesaistīt naudu un… Cerams, ka Ķekavas apvedceļu tomēr piedzīvosim!
Sagatavojuši: Māris Antonevičs, Aija Kaukule, Ilmārs Randers, Māra Libeka
