Dzīve pulsēja Dvietē 4
Vairāki jauni arheoloģiskie objekti šogad reģistrēti Dvietes palienes dabas parka teritorijā. Kā stāsta VKPAI arheoloģe Egita Lūsēna, to vidū ir divas apmetnes – vidējā un vēlā neolīta, kas nozīmē, ka cilvēki pie Dvietes dzīvojuši jau pirms četriem pieciem tūkstošiem gadu. Apmetnes senatnē atradušās uz nelieliem pauguriem vecupes krastā, pasargātas no mitruma. Mūsdienās šajā teritorijā, īpaši pavasaros, nereti atrod krama rīkus, bet šogad tur uziets kaula makšķerāķis, kas nodots arheologu rīcībā. Egita Lūsēna ir pārliecināta, ka atradumu klāsts Dvietes palienē turpinās augt arī turpmāk, jo apdzīvotība Dvietes upes ielejā pirms gadu tūkstošiem acīmredzot bijusi ļoti intensīva. Kaut kas vairāk varētu atklāties, kad īstenosies Latvijas Dabas fonda izstrādātais projekts par Dvietes vecupes atjaunošanu. 30. gadu beigās Dvietes upe tika iztaisnota, bet nu plānots atjaunot tās līkumus. Jau toreiz, taisnojot upi, tika atrastas senlietas. Ir pamats domāt, ka tās parādīsies arī tagad. Zondējot 30 – 50 cm biezo kultūrslāni, atrastas lazdu riekstu čaumalas, ezerriekstu fragmenti, deguši un nedeguši dzīvnieku kauli, gliemeņu čaulu drumslas, keramikas trauku lauskas. Arheoloģe uzsver, ka apstākļi Dvietes palienē nospēlējuši ļoti svarīgu lomu arheoloģiskā kultūrslāņa saglabāšanā. Pavasarī applūstošās teritorijas nav tikušas artas, tikai noganītas, līdz ar to akmens laikmeta mantojums nav traucēts.
Pēc arheologu un nirēju ekspedīcijas Madonas novada Ļaudonas pagasta Sāvienas ezerā apstiprinājušies minējumi par vēsturniekiem līdz šim nezināmas ezermītnes eksistenci. Oficiālajā VKPAI sarakstā līdz šim bija 12 Āraišu ezerpilij līdzīgas ezermītnes, bet tagad to skaitam jāpieaug līdz 13. Nezināmās ezermītnes meklējumi notika pēc arheologa Jura Urtāna iniciatīvas, pētnieka intuīciju papildinot ar vietējo ļaužu nostāstiem un ziņām par zvejnieku tīklu ķeršanos sēklī iepretim kādam zemes ragam. Nirēji 2,5 – 3,5 m dziļumā ap 30 – 40 m no krasta tiešām konstatēja ezermītnes vietu – dziļi dūņās iegrimušu koka konstrukciju paliekas. Tika izceltas apskaldītu koku daļas, apkvēpuši pavardu akmeņi, ogles, deguši koki. Pagaidām par atklāto apmetni gan var pateikt ļoti maz, taču Juris Urtāns spriež, ka tā, līdzīgi kā citas ezermītnes, ir attiecināma uz 7. – 11. gadsimtu, kad bija vērojama seno latgaļu ekspansija Vidzemē.
Mīklu arheologiem šovasar uzdevuši arī Spieķu senkapi Alūksnes ezera krastā. Spieķu senkapus agrāk uzskatīja par vistālāk uz ziemeļiem izvirzīto latgaļu kapulauku, tomēr Latvijas, Igaunijas un Krievijas pārrobežu projekta “Arheoloģija, vara, sabiedrība: sadarbība arheoloģiskā mantojuma saglabāšanā” ietvaros veiktie izrakumi LU Latvijas Vēstures institūta (LVI) arheoloģes Ingas Doniņas vadībā atklājuši, ka mirušie tajos guldīti senajiem latgaļiem pavisam neraksturīgā veidā. Proti, nelaiķi orientēti ziemeļu–dienvidu virzienā, kamēr 13. gs. latgaļi savus mirušos parasti lika ar galvu uz austrumiem vai rietumiem. Tātad, vai nu jāsāk šaubīties, vai mirušie tiešām nākuši no latgaļu cilts, vai arī jāpārskata līdzšinējie priekšstati par seno latgaļu apbedīšanas tradīcijām. Kopumā atsedzot sešus apbedījumus, arheologi kā kapu piedevas atrada dažāda materiāla krelles, saktas, gredzenus. Priekšmeti datējami ar laiku no 9. līdz 16. gs.
LU Vēstures un filozofijas fakultātes studentu arheoloģiskā prakse šogad jūnijā/jūlijā noritēja Dobeles novada Īles meža uzkalniņkapos. Tie ir vieni no senākajiem dzelzs laikmeta uzkalniņkapiem Latvijā. LU LVI arheoloģes Elīnas Guščikas vadībā izpētīti divi no uzkalniņiem, kuru pamatu veido akmens riņķis. Mirušos vispirms guldīja šajā akmeņu riņķī, pēc tam apbēra smiltīm, veidojot uzkalniņu. Iespējams, virs uzkalniņiem bijušas arī kādas akmeņu konstrukcijas, taču tās līdz mūsdienām nav saglabājušās. Mūsdienās uzkalniņi ir 6 – 7 m diametrā un ap 80 cm augstumā. Diemžēl abi pauguri jau izrādījās postīti. Atradumu skaitā tomēr bronzas sakta un aproce, dzelzs cirvis, šķēps, kas pārstāv 1. – 2. gs. Arheologi līdz šim nav atraduši vietu, kur atradusies kapu izmantotāju apmetne, tomēr tā nevarēja būt nekur tālu, jo abos uzkalniņos tika atrastas švīkātās keramikas lauskas. Tad, kad tika izdarīti apbedījumi, tādu keramiku vairs nelietoja. Atliek domāt, ka zeme uzbērumam ņemta no apmetnes vai arī pats kapulauks iekārtots agrākās apmetnes vietā.
Nelieli izrakumi augustā veikti arī agrāk nepētītajā Jēkabpils novada Dzirkaļu pilskalnā un uzkalniņā, ko uzskatīja par apbedījumu vietu. Dzirkaļu pilskalns ir privāts. Tā īpašnieks, reizē izrakumu rosinātājs un apmaksātājs, pats ir arheologs, jau pieminētais Kultūras akadēmijas profesors Juris Urtāns. Pilskalns un apkaime bijuši apdzīvoti krietnu laiku – no 1500 gadiem p. m. ē. Līdz 10. – 11. gs. Izrakumi paša pilskalnā atklājuši keramikas lauskas, dažas rotaslietas, kā arī dzelzs sārņus, kas liecina par nodarbošanos ar metalurģiju. Konstatētas arī ugunsgrēka pēdas. Lēš, ka reiz stipri nocietinātais Dzirkaļu pilskalns kā apdzīvota vieta pamests ap 1000. gadu. Arheoloģes Elīnas Guščikas veiktie izrakumi iespējamajā Dzirkaļu kapu kalniņā savukārt uzrādījuši deguma slāni uzkalniņa pamatnē, taču ne kaulu paliekas, ne senlietas atrastas netika. Uzkalniņš tomēr izskatās pēc klasiskas vidējā dzelzs laikmeta (5. – 9. gs.) kapa vietas. Var sacīt, ka kaut kāda saistība šim pauguram ar apbedīšanas tradīcijām bijusi, taču tieši kāda un kurā laikā, to atbildēt nevar. Par labu noslēpuma atminēšanai nenāk arī tas, ka 70 cm augstā un 8 metru diametra lielā uzkalniņa augšpusē kāds jau senākos laikos, acīmredzot mantu meklējot, paguvis izrakt bedri.
