Kobronskansts pārsteigumi 4
Jau pašā sala spelgonī, februārī, iesākās un līdz maijam ritēja firmas “AIG” arheologa Mārtiņa Lūsēna kūrētie izrakumi Kobronskanstī Pārdaugavā, vietā, kur šobrīd tiek būvēts LU Akadēmiskais centrs.
Arheologiem nācies iet celtniekiem pa priekšu, pārbaudot apbūvējamo zonu vairāk nekā 3000 kvadrātmetru platībā. Šie bija jau otrie izrakumi Kobronskansts teritorijā, taču plašāki un ilgāki nekā pirmie, 2011. gadā veiktie. Kopumā agrāko zviedru laika nocietinājumu vietā tika atklātas desmit celtņu paliekas. Arheologi uzgāja ļoti daudz dažādu pāļu konstrukciju, jo ar pāļiem skansts teritorijā reiz stiprināti grāvji, kanāli, tiltu vietas. Atklājies arī uzbērts ceļš, kas apakšā nostiprināts ar lapu un skuju koku zaru klāstu. Arheologs Lūsēns stāsta, ka dažādu konstrukciju zem bijušajiem Torņakalna ģimenes dārziņiem atklājies negaidīti daudz un vairākos slāņos, cita virs citas. Izrakumu rezultāti apstiprina rakstiskajos avotos lasāmo, ka skansts 17. gadsimta laikā vairākkārt pārbūvēta. Tā kā šī vieta bija Daugavas paliene, nocietinājumu izbūvju laikā to pamazām cēla uz augšu, klājot izolējošos māla slāņus. Par pārsteidzošāko Lūsēns atzīst to, ka konstatēta pirmsskansts apbūve. Tā ir apbūve, ko varētu attiecināt uz tā sauktā Sarkanā torņa laikiem (noslēpumainais Livonijas laika vairākstāvu sargtornis acīmredzot atradies tuvāk Jelgavas ielas un Vienības gatves krustojumam). Norokot zilā māla slāni, ap 3 metru dziļumā negaidīti atklājušās koka celtnes paliekas. Celtne vēl nav dendrohronologu datēta, taču zem grīdas arheologi atrada 13. gs. monētu. Iespējams, ka monēta tur nonāca, skansts būvētājiem iepriekšējo apbūves slāni pārklājot ar ūdeni izolējošo zilo mālu, bet tikpat labi tā tiešām varētu būt 13. gadsimta celtne.
Atradumu ir ļoti daudz, ap 700, taču lielākoties tie ir tipiski 17. gadsimtam – sadzīves un militārie priekšmeti: lodes, granātas, šķembas, zobeni, kāpšļi, zaldātu pogas. Grāmatu un uniformu apkalumi, spēļu kauliņi, šķēres, karošu daļas un pīpju fragmenti, atslēgas. Pamatā viss attiecas uz zviedru laikiem, jo tie skanstī valdīja ap 100 gadu. Skanstī kopā ar zviedru armijas virsniekiem dzīvojamajās ēkās mitinājušās arī viņu ģimenes – sievas un bērni. Par to liecina atrastais zelta gredzens ar nefrīta aci, bērnu apavi un rotaļlietas. Mazāk ir liecību par sakšu uzturēšanos un Krievijas armijai piederīgu priekšmetu. Pēdējās jau attiecas uz 19. gadsimtu.
Pēc granātu sprādzienu izrautajām bedrēm noprotams, ka skansts tikusi apšaudīta. Acīmredzot, Lielā Ziemeļu kara laikā. Arheologi atseguši bijušo bastionu pamatus, konstatējot, ka dzelzceļa uzbērums nogriezis divus no bastionu izvirzītajiem galiem. Interesanta ir slēgtā, bruģētā priežu brusu galerija, kas acīmredzot no skansts iekšpuses cauri māla segtajiem vaļņiem vedusi uz ravelīniem – izvirzītiem trīsstūrveida nocietinājumiem uz salām grāvī. Karavīri varēja pa eju pārvietoties uz pozīcijām un atpakaļ, paliekot drošībā. Bastionu vietas dabā bijušas redzamas vēl 20. gadsimta sākumā, kad apbērtas ar zemi. – Tomēr pārsteidzoši, cik tas bijis liels cietoksnis ar vaļņiem un grāvjiem, bet mūsdienās viss pazudis un pārvērties pļavā, – piezīmē Mārtiņš Lūsēns.
