Arheologi vēl diskutē, ko iesākt ar Daugavgrīvas pludmalē uzieto noslēpumaino vraku 16
Viesturs Sprūde, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Rīgā Daugavgrīvas pludmalē dažus simtus metru no bākas pagājušajā nedēļā uziets, domājams, 19. gadsimta burinieka vraks, kurš sākotnēji uzskatīts par dažiem smiltīs atsegtiem ozolkoka dēļiem, tomēr izrādījies negaidīti prāvs.
Šobrīd, lemjot, kā rīkoties tālāk, vraks atkal pārklāts smiltīm.
Rīgas Brīvostas pārvalde sākotnēji bija gatava gādāt par vēsturiskā atraduma izcelšanu un nogādāšanu apskatei Daugavgrīvas cietoksnī, kā to vēlējās biedrība “Bolderājas grupa”, taču, pieaicinot Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldes (NKMP) speciālistus un ķeroties pie vraka atrakšanas, izrādījās, ka zem smiltīm slēpjas kas krietni vairāk par dažiem fragmentiem.
Kad ar traktortehnikas un lāpstu palīdzību izdevās atsegt vairāk nekā 11 metrus garu un vismaz trīs metrus platu ozolkoka kuģa borta konstrukciju, kļuva skaidrs, ka vraku ātri izcelt ar tehnikas palīdzību nav ne iespējams, ne saprātīgi, jo tas nozīmētu sabojāt atradumu.
“Pēc izskata spriežot, kuģa korpuss bijis apšūts vara plāksnēm, kas vēlāk norautas nost. Tas nozīmē, ka šis, visticamāk, ir 19. gadsimta kuģis, jo apšūšana ar vara plāksnēm, lai aizsargātu kuģa korpusa zemūdens daļu, sākās pašās 18. gadsimta beigās, bet 19. gadsimtā to jau plaši pielietoja kā kara, tā tirdzniecības kuģos,” teic NKMP arheologs Mārcis Kalniņš, kurš burinieka vraka atsegšanā piedalījās kopā ar kolēģi Jāni Meinertu.
Tuvāko dienu darbs ir noskenēt vraku ar ģeoradaru, lai noteiktu tā lielumu. Tad speciālisti pieņems lēmumu, kā pareizāk rīkoties. Pagaidām kuģa izmērus precīzi noteikt nav iespējams, jo korpusa priekšgals atrodas zem krasta kāpas, bet pakaļgals iestiepjas zem ūdens līnijas: “Tas tiešām ir bijis ļoti liels kuģis, zem kura apšuvuma dēļiem vēl atrodas “ribas” (brangas) un, iespējams, arī balasta akmeņi, kas ļoti apgrūtinātu izcelšanu.
Ja kuģis izrādīsies puslīdz vesels, izcelšanai vajadzēs lielus naudas līdzekļus. Bet tad būs jautājums, ko darīt tālāk. Pēc nonākšanas sausumā kuģis, ja to īpaši nekonservēs, jau pēc neilga laika pārvērtīsies lielā malkas čupā,” teic arheologs. Diemžēl tieši tāda ir bēdīgā pieredze ar citiem līdz šim izceltajiem koka vraku fragmentiem.
Kalniņš norāda, ka restauratoriem Latvijā šobrīd nav tehnisku iespēju saglabāt tāda izmēra no ūdens izceltus priekšmetus. Lai piesūcinātu koku ar konservējošo savienojumu, būtu nepieciešams īpašs baseins, bet tāda nav. Tādēļ šobrīd vraks atkal aizrakts, lai tā daļas nestāvētu saulē un vējā un augšējie dēļi nesāktu bojāties.
Izpētot vecas kartes, speciālisti konstatējuši, ka vietā, kur slēpjas vraks, agrāk bijis piekrastes sēklis. Kalniņš pieļauj, ka kuģis vētrā uzskrējis uz sēkļa, bet, tā kā to nav bijis iespējams no sēkļa novilkt, saskaņā ar tolaik pieņemto praksi tas pārdots vairāksolīšanā noplēšanai.
Tādā gadījumā vara plāksnes varēja noņemt ūtrupes uzvarētājs, taču tikpat labi to toreiz varēja izdarīt kādi marodieri.
Kalniņš atzīst, ka šobrīd par kuģa identitāti nav zināms nekas. Lai ko noskaidrotu, jāpēta arhīvu dokumenti.
Daugavgrīvā jūra gan regulāri izskalo koka kuģu fragmentus. Šis nav vienīgais, kas gadsimtu ritumā gājis bojā grīvas tuvumā.
