Neparastā staigāšana 0
Šī deju stunda (patiesībā tā ilgst pusotras stundas) paredzēta iesācējiem, tāpēc sākam ar pašu būtiskāko – la caminata jeb staigāšanu. Noskatījušies, kā to dara abi skolotāji, cenšamies atkārtot – kāja sāņus, otru lēnām pievelkam. Tad uz priekšu, atpakaļ, un pēc pāris minūtēm pavisam pārdroši atļaujamies iet pa diagonāli. Kad tas izdodas, domās sev aplaudēju un jau esmu gatava doties uz tuvāko milongu jeb tango deju vakaru. Skaļruņos atskan spāņu mūzikas ritmi, un mums tiek dota iespēja nodejot trīs dziesmas. Patiesībā pietiek vien ar to, ka mākam la caminata, jo tango nav noteiktu soļu kombināciju, dejas pamatā ir improvizācija.
Kad Emīls jau vismaz piekto reizi uzminis uz manas kurpes, atceros, ka jāieklausās partnera ķermeņa valodā. To izdarīt nav viegli, īpaši ņemot vērā faktu, ka abi ar tango sastopamies pirmoreiz un ķermeņa valodas krājums pagaidām aprobežojas ar labdien un atā. Tomēr, izjūtot mūziku, ieskatoties viens otram acīs un mierīgi ievelkot elpu, deju soļi padodas vieglāk. Ilgi nav jāgaida, lai mana partnera ķermeņa valoda izteiktu pirmās frāzes un es ļautos tikt vadītai uz priekšu, sāniem un atpakaļ, veidojot neveiklus, bet patīkamus kombināciju virknējumus.
Bezgalīgais astoņnieks
Izrādās, ar staigāšanu vien nebūs pielikts punkts, jāiemācās vēl kāda lieta – ocho jeb astoņnieks. Es visai viegli varētu šo kustību parādīt, taču precīzi aprakstīt vārdiem nav iespējams. Vīrietis iešanas laikā nedaudz iegriež sievieti, un viņa ar kāju kustībām uz grīdas zīmē astoņnieku. Man gan labpatiktos teikt, ka tā ir bezgalības zīme, taču revolūciju tango vēsturē ienest vēl neesmu gatava. Varbūt nākamajā nodarbībā.
Astoņnieks dejai piešķir īpašu noskaņu, temperamentu un dzīvīgumu, ļaujot parasto iešanu deju ritmos pacelt jaunā līmenī. Šo kustību abi no sirds izbaudām pat tad, kad kājas sapinas un nav vairs tālu no gāšanās zemē. Skan mūzika, satiekas skatieni, soļi kļūst ātrāki, un šķiet, ka tā vairs nav dzīve – tas ir kino!
Saslimt uz mūžiem
Skaļrunī bļauj stipra spāņu vīrieša balss, un Aigars ar Mariju nodarbības nobeigumā ļauj izbaudīt viņu deju. Kāds man aiz muguras no vīna glāzes iemalko ūdeni, cits papēžu kurpes nomaina pret ērtām iešļūcenēm, bet man… man ir labi.
Aiz loga jau satumsusi Rīga, un es jūtos nedaudz apslimusi. Apslimusi ar tango. Varbūt tā nav hroniska slimība uz mūžu, taču tāds visai garš vīruss gan. “Kad nāksim nākamreiz?” es jautāju vīram. Atbilde pazūd kaut kur starp Vecrīgas jumtiem, taču kopā saspiestās plaukstas saka, ka pavisam drīz.
