Arestovičs: “Latvijā beidzot ir jāsaprot – karš noteikti būs! Krievi mēģinās uzbrukt galvenajiem lēmumu pieņemšanas punktiem” 397
“Nemāniet sevi un atzīstiet, ka karš agri vai vēlu gaidāms arī pie jums. Tikai dzīvojot ar šādu domu, iespējams sagatavot gan augsti profesionālus un spējīgus bruņotos spēkus, kuru uzdevums ir atturēt pretinieku jau no pašas vēlmes iebrukt, gan nezaudēt modrību, grimstot ilūzijās, ka brīvība ir pašsaprotama,” tā intervijā portālam Sargs.lv atzinis Oleksijs Arestovičs – Ukrainas prezidenta padomnieks, blogeris, aktieris, politiskais un militārais komentētājs.
Viņa teiktais jau izsaucis ievērojamu satraukumu sociālajos tīklos: “Latvijā beidzot ir jāsaprot – karš noteikti būs!”. Tik skarba ir galvenā atziņa, kādu pēc Krievijas izraisītā kara Ukrainā pirmā pusgada Latvijas sabiedrībai nodod O. Arestovičs. Viņš atgādina – Ukrainai šajā ziņā bijusi visai drūma pieredze.
Pēc neatkarības iegūšanas 1991. gadā un tai sekojošajām attiecībām ar Krieviju Ukrainas virzienā skanējis ne viens vien trauksmes zvans, taču toreiz netika izdarīti nedz vajadzīgie secinājumi, nedz sperti soļi agresora savaldīšanai.
Viņš brīdina, ka pašas rupjākās kļūdas politikā un valsts pārvaldē tiekot pieļautas, kad ir pārliecība, ka kara noteikti nebūs. Labāk vajadzētu vadīties pēc domas, ka karš noteikti būs, jo tieši tas esot labākais veids, kā nodrošināties, lai karš neatnāk.
Eksperts arī atzinis: Krievijas armija vēl aizvien karo pēc tās pašas sistēmas, kā to darīja PSRS karaspēks, cenšoties panākt uzvaru kaujas laukā ar brutālu skaitlisku pārspēku. Taču, kā pierādīja daudzu kauju iznākums, iebrucēju bruņoto spēku vadība izrādījusies vāja, savukārt komandieru prasmes – neatbilstošas.
Intervijā O.Arestovičs arī teicis: “Ir tādas pilsētas Čerņigova un Sumi. Šīs pilsētas atrodas būtībā uz robežas ar Krievijas Federāciju. Pret abām šīm pilsētām tika vērsti triecieni, turklāt uzbrukumā Sumiem tika sūtīta elitārā 1. tanku armija – Kantimirovskas un Tamanskas pulki. Sumus neaizsargāja Ukrainas regulārie bruņotie spēki, bet gan tikai Ukrainas teritoriālās aizsardzības vienības.
Krievi Sumus tā arī nespēja ieņemt. Turklāt Sumu teritoriālās aizsardzības vienības Krievijas bruņotos spēkus tik stipri sakāva, ka šīs elitārās vienības būtībā tika sagrautas. Tās tika atvilktas, lai atjaunotu kaujas potenciālu. To paveica partizāni ar teritoriālās aizsardzības vienībām.”
“Projektējot”, kā varētu izskatīties iebrukums Latvijā, viņš saka: “Kā rīkosies krievi? Pirmkārt, tie visiem pieejamajiem līdzekļiem – ar raķetēm, aviācijas uzlidojumiem vai diversantu grupām mēģinās uzbrukt galvenajiem lēmumu pieņemšanas punktiem. Īsi pēc tam sekos masīvs sauszemes iebrukums,” stāsta O. Arestovičs, norādot, ka pirms Rīgu sasniegs pretinieka galvenie spēki, lietā tiks likts ne mazāk svarīgs militāri psiholoģiskais iedarbības līdzeklis – visai atklāts un masīvs helikopteru desants, kas mēģinās izsēsties Rīgas centrālajos laukumos, veicot dažādas diversijas un mēģinot ieņemt valdības ēkas. Šādu taktiku krievu iebrucēji izmantoja arī Kijivas apkārtnē.
Viņaprāt, arī gadījumā, ja Krievija iebruktu Latvijā, tās primārie uzbrukumi būtu vērsti pret lidlaukiem, jūras ostām un dzelzceļa mezgliem, jo, atšķirībā no citu valstu bruņotajiem spēkiem, Krievijas armijā apgāde ir attīstīta ļoti vāji, turklāt, ja apgāde tiek veikta ar automašīnām, tā kļūst vēl vājāk. “Viņiem ir ļoti ierobežota loģistikas spēja, kas nozīmē, ka visa karadarbība notiek gar dzelzceļa līnijām, pa kurām iespējams pārsviest lielu dzīvā spēka, kaujas tehnikas un apgādes kravu daudzumu,” saka eksperts.
“Atcerieties, ka jums nav tiešā veidā jāuzvar Krievijas armija. Jums vajag efektīvi apturēt tās virzību, lai iegūtu laiku tālākai NATO spēku izvietošanai un tai sekojošajām NATO operācijām. Pat tam kontingentam, kas jau šobrīd ir Baltijas valstīs, būs vajadzīgas vismaz trīs dienas, lai izvērstos. Savukārt pareizi rīkojoties, pa šīm trim dienām ienaidnieka aizmugures vienības tiks itin pamatīgi noplicinātas,” atzīst eksperts.
O. Arestovičs portālam Sargs.lv skaidro, ka, atšķirībā no Latvijas, Ukrainai jau bija astoņu gadu ilga kaujas pieredze pret Krievijas agresoriem, kas Ukrainas sabiedrībā mazināja sākotnējo šoku par šādu Krievijas rīcību. Latvijā šādas pieredzes nav, tādēļ sabiedrības psiholoģiskā reakcija uz agresiju varētu būt grūtāk pārvarama.
