Arestovičs – gatavojieties karam! 0
Atis Klimovičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Ukraiņu ieteikums mums – skatieties, mācieties un gatavojieties! Latvijai nopietni jāgatavojas iespējamam bruņotam iebrukumam, ar šādu aicinājumu nācis klajā Ukrainas prezidenta padomnieks Oleksijs Arestovičs.
24. augusts bija gan Ukrainas Neatkarības diena, gan diena, kas šogad iegāja vēsturē ar visai drūmu pieskaņu – aprit pusgads kopš agresorvalsts Krievijas visaptverošā iebrukuma Ukrainā. Lai gan sākumā nedz Krievija, nedz arī Ukrainu atbalstošās rietumvalstis neticēja tam, ka Ukrainas bruņotie spēki spēs noturēt savas valsts neatkarību, aizvadītajos sešos mēnešos tie pierādījuši pretējo. Ukrainas bruņotie spēki ne tikai apturējuši okupantu virzību, bet pat atkarojuši tā iepriekš kontrolētās teritorijas un nu gatavojas valsts dienvidu reģionu deokupācijai. Sarunā ar Aizsardzības ministrijas parlamentāro sekretāri Baibu Bļodnieci par to, kādas mācības no Ukrainas aizstāvjiem ņemt vērā Latvijai, O. Arestovičs izceļ centrālo – nemāniet sevi un atzīstiet, ka karš agri vai vēlu gaidāms arī pie jums. Viņš uzsver – tikai dzīvojot ar šādu domu, iespējams sagatavot gan augsti profesionālus un spējīgus bruņotos spēkus, kuru uzdevums ir atturēt pretinieku jau no vēlmes iebrukt, gan nezaudēt modrību, iegrimstot ilūzijās, ka mūsu brīvība ir pašsaprotama.
Kopš Krievijas visaptverošā iebrukuma Ukrainā Ukrainas prezidenta Volodimira Zelenska biroja ārštata padomnieks O. Arestovičs ir kļuvis par sava veida Ukrainas vēstnesi. Viņa ikvakara “YouTube” tiešraides Krievijas opozīcijas aktīvista Marka Feigina kanālā “Feigin Live” tiešraidē vien skatās vidēji 400 tūkstoši cilvēku ne tikai Ukrainā un Krievijā, bet arī citviet pasaulē. Savukārt videoierakstu auditorija regulāri pārsniedz miljona skatījuma robežu. Par šādiem popularitātes skaitļiem O. Arestoviču varētu apskaust jebkura Rietumu pasaules estrādes vai šovbiznesa zvaigzne.
Tomēr O. Arestovičs nav vienkāršs šovmenis, kas popularitāti veido ar politikas palīdzību. Viņš ir karavīrs – Ukrainas militārā izlūkdienesta rezerves pulkvežleitnants, kurš savu karjeru bruņotajos spēkos sācis kopš 2014. gada, kad Krievija veica pirmo iebrukumu Ukrainā, anektējot Krimu un izraisot karu Ukrainas austrumos. Tieši šis valsts reģions O. Arestovičam ir īpaši labi pazīstams, jo kopš Krievijas iebrukuma O. Arestovičs ir bijis viens no tiem virsniekiem, kas līdz pat 2019. gadam karojis Donbasā.
Sākotnējai karadarbībai nedaudz nomierinoties, O. Arestovičs kļuva par Minskas formāta trīspusējās kontaktgrupas Ukrainas puses delegācijas locekli, cenšoties sarunu formā noregulēt karadarbību Ukrainas austrumos.
Kādā sen aizmirstā intervijā O. Arestovičs trīs gadus pirms Krievijas iebrukuma precīzi detalizēti aprakstīja, kā izskatīsies agresija. Tolaik vaicāts, kāpēc Krievijas diktatoram Putinam vispār tas nepieciešams, viņš sacīja – gūt revanšu par zaudējumu Aukstajā karā un atjaunot padomju impēriju. Kādā no intervijām O. Arestovičs atzinis – kara pirmajās dienās viņš neticēja, ka Kijivu izdosies nosargāt, tomēr tagad viņš stāsta par Ukrainas gaidāmo pretuzbrukumu un analizē faktorus, kāpēc Krievijas karaspēkam ik dienas samazinās jebkāds konvencionālā uzbrukuma potenciāls.
O. Arestovičs arī atzīst – karš pierādījis, kurš un cik lielā mērā ir patiesais Ukrainas draugs. Viņš augsti novērtē Latvijas sniegto militāro palīdzību, kas tai ļāvusi sekmīgi cīnīties pret iebrucējiem.
Karš būs noteikti
“Latvijā beidzot ir jāsaprot – karš noteikti būs.” Tik skarba ir galvenā atziņa, kādu pēc Krievijas izraisītā kara Ukrainā pirmā pusgada Latvijas sabiedrībai dod O. Arestovičs. Viņš atgādina – Ukrainai šajā ziņā bijusi visai drūma pieredze. Pēc neatkarības iegūšanas 1991. gadā un tai sekojošajām attiecībām ar Krieviju Ukrainas virzienā skanējis ne viens vien trauksmes zvans, taču toreiz netika izdarīti vajadzīgie secinājumi.
Visur, kur Ukrainā bija kanāli vai upes, tur pretinieka armija uz priekšu tā arī netika. Arī jums ir šāds apvidus, kas ir pilns ar mazām upītēm.
Viņš atgādina, ka Krievijas un Ukrainas attiecību saasinājumi bijuši kopš 1993. gada, kad Ukraina un Krievija savā starpā dalīja tolaik iespaidīgo PSRS Melnās jūras floti. Ik pa brīdim attiecības iekarsušas tiktāl, ka abas puses mīnējušas savā starpā nesadalītos kuģus. Jau toreiz no Krievijas izskanēja pirmie draudi. Turklāt tolaik Krievija aktīvi ķērās pie mūsdienās nu jau plaši zināmās impēriskās prakses – aktīvi dalīja Krievijas pases tās militārajiem pensionāriem. Dažus gadus vēlāk sekoja Tuzlas salas konflikts, kas jau virzījās uz tiešu militāru konfrontāciju, tomēr, pateicoties tā laika Ukrainas prezidenta L. Kučmas rīcībai, situācija tika deeskalēta. Pēcāk sekoja gan tā sauktie Krievijas gāzes kari, gan slavenā Krievijas diktatora V. Putina runa Minhenes drošības konferencē, nosaucot PSRS sabrukumu par lielāko ģeopolitisko katastrofu, gan Krievijas iebrukums Gruzijā. Lai gan brīdinājuma pazīmes krājās, Ukrainas tā laika valdība, vadoties no domas, ka “kara noteikti nebūs”, izpārdeva gan apjomīgās no PSRS laikiem mantotās Ukrainas bruņojuma rezerves, gan degradēja dienestu bruņotajos spēkos tiktāl, ka tas vairs nebija prestižs.
“Tādēļ pašas rupjākās kļūdas gan politikā, gan valsts pārvaldē, gan militārajā jomā tiek pieļautas, domājot, ka “kara noteikti nebūs”. Tā vietā vajag vadīties no uzstādījuma, ka “karš noteikti būs”, un tas ir pats labākais veids, kā nodrošināt, ka karš pie jums neatnāks,” atzīst O. Arestovičs. Viņš piebilst – Ukraina nav izņēmums. Līdzīgas kļūdas 1973. gadā pirms “Yom-Kipur” kara pieļāva Izraēla, nepareizi novērtējot savu arābu pretinieku militāros nodomus un iespējas. Ar līdzīgu sakāvi 1982. gadā riskēja Lielbritānijas Aizsardzības ministrija, steidzoties virzīt likumprojektu par atteikšanos no saviem aviācijas bāzes kuģiem un tālāku militāro izdevumu samazināšanu.
“Virsnieks, kurš netic, ka sāksies karš, vairs nevar dienēt tālāk, viņam jāatvaļinās,” saka O. Arestovičs. “Visa valsts pārvaldes būvēšana ir jāveic, vadoties no domas, ka “karš noteikti būs”. Ar šādu domu jādzīvo visiem Krievijas kaimiņiem. Jāsaglabā visi demokrātiskās valsts institūti un cilvēku tiesības, taču vienlaikus jāvēršas pret tiem, kuri pauž klaji naidīgu attieksmi pret valsti un var kļūt par pretinieka kolaborantiem.”
Arī Latvijas armijai pa spēkam apturēt Krievijas iebrukumu
Kopš Krievijas visaptverošā iebrukuma sākuma Ukrainā ik pa laikam militāro ekspertu vidū izskan doma, ka Krievijas iebrucēju virzību Ukrainā ļāvusi apturēt ne tikai Ukrainas aizstāvju varonīgā pretestība, bet arī tā sauktais operatīvais dziļums, proti, Ukrainas valsts lielais izmērs, kas ļauj tai uz laiku pretiniekam atļaut okupēt daļu teritoriju, pārgrupējot spēkus un pēcāk tās atkarojot.
Atšķirībā no Ukrainas Latvijā tik lielas teritorijas nav. Vaicāts, kā rīkoties šādā gadījumā, O. Arestovičs atzīst – ar atsevišķu teritoriju īslaicīgu okupāciju var nākties rēķināties. Tās varētu būt Krievijas pierobežas pilsētas. Vienlaikus eksperts atzīst – Krievijas armija aizvien karo pēc tās pašas sistēmas kā PSRS karaspēks, – cenšoties panākt uzvaru kaujas laukā ar brutālu pārspēku. Taču iebrucēju bruņoto spēku vadība izrādījusies vāja, savukārt komandieru prasmes neatbilstošas.
“Čerņihiva un Sumi. Šīs pilsētas atrodas uz robežas ar Krieviju. Pret abām pilsētām tika vērsti triecieni, turklāt uzbrukumā Sumiem tika sūtīta elitārā 1. tanku armija – Kantemirovas un Tamaņas pulki. Sumus neaizsargāja Ukrainas regulārie bruņotie spēki, tikai Ukrainas teritoriālās aizsardzības vienības. Krievi Sumus neieņēma. Turklāt Sumu teritoriālās aizsardzības vienības Krievijas bruņotos spēkus tik stipri sakāva, ka šīs elitārās vienības tika sagrautas. To paveica partizāni ar teritoriālās aizsardzības vienībām.”
Pie šāda iznākuma agresorus noveda sistēmisku kļūdu kopums. Cerot uz strauju uzvaru, krievu iebrucēji piepildīja ceļus ar smago kaujas tehniku, lielās kolonnās virzoties uz priekšu. Tiklīdz Krievijas spēki sastapās ar dabiskajiem šķēršļiem, kustība apstājās. Pat mazu upīšu vai apūdeņošanas kanālu šķērsošana krieviem izrādījās pamatīgs šķērslis. Turklāt, līdzko Ukrainas aizstāvji pa šādām pārblīvētām kolonnām atklāja uguni, iznīcinot tikai dažus transportlīdzekļus, kas pārējiem vairs neļāva nedz apgriezties, nedz mainīt virzienu kolonnas, kustība tika paralizēta.
Tomēr lielākais Ahilleja papēdis Krievijas armijā aizvien ir loģistika. Agresorvalsts armijas aizmugures vienības ir ļoti neaizsargātas, tāpēc kopš pirmajām kara dienām Ukrainas aizstāvji savus uzbrukumus primāri vērsa pret apgādes vienībām.
Kā izskatītos iebrukums Latvijā, kā atbildēt?
Kā uzskata O. Arestovičs, Krievijas armija pat pēc vairāk nekā simt gadiem turpina izmantot sarkanarmijas kara vešanas veidu, kas balstās principā “šoks un apjukums”. Šādi PSRS 1968. gadā iebruka Čehoslovākijā, vēlāk, 1979. gadā Afganistānā. 90. gados šī prakse tika atkārtota abos Čečenijas karos.
“Kā rīkosies krievi? Pirmkārt, tie visiem pieejamajiem līdzekļiem – ar raķetēm, aviācijas uzlidojumiem vai diversantu grupām – mēģinās uzbrukt galvenajiem lēmumu pieņemšanas punktiem. Īsi pēc tam sekos masīvs sauszemes iebrukums. Pirms Rīgu sasniegs pretinieka galvenie spēki, lietā tiks likts ne mazāk svarīgs militāri psiholoģiskais iedarbības līdzeklis – visai atklāts un masīvs helikopteru desants, kas mēģinās izsēsties Rīgas centrālajos laukumos, veicot diversijas un mēģinot ieņemt valdības ēkas. Šādu taktiku krievu iebrucēji izmantoja Kijivas apkārtnē. “Tikai stundu pēc tam, kad karš bija sācies, pilsētā parādījās zaļie cilvēciņi. Uz sabiedrību tas atstāja graujošu efektu. Iedomājieties, pagājusi tikai stunda pēc kara sākuma, bet viņi jau izsēdušies Gostomeļā. Saskaņā ar plānu pirmajam desantam vajadzēja sekot arī otrajam un trešajam vilnim. Šādi viņi cenšas radīt iespaidu, ka karš jau zaudēts, valsts pārvaldes sistēma sagrauta un jebkāda pretošanās bezjēdzīga.”
Tomēr šādai taktikai ir pretlīdzekļi. Ukrainas kara pieredze liecina, ka šādos gadījumos nepieciešamas ātrās reaģēšanas vienības, kas pretinieku tūdaļ ierautu kaujās, līdz palīgā piesteidzas mehanizētās vienības, kas ar ievērojamu uguns pārspēku iznīcina ienaidnieku. “To var darīt speciālo operāciju spēki, to var darīt arī vienkāršas teritoriālās aizsardzības vienības vai jebkuri citi apmācīti kaujinieki, kuri pamatā prot šaut pretinieka virzienā. Galvenais šādās situācijās ir vienkārši šaut pa viņiem tā, lai to noturētu uz vietas un neļautu kustēties. Turklāt apšaudes jāturpina visu laiku, lai desantnieki nespētu nostiprināties ieņemtajās pozīcijās un nesāktu lidlaukā sēdināt savas lidmašīnas ar papildspēkiem.” Pēc O. Arestoviča domām, ja Krievija iebruktu Latvijā, tās primārie uzbrukumi būtu vērsti pret lidlaukiem, jūras ostām un dzelzceļa mezgliem, jo atšķirībā no citu valstu bruņotajiem spēkiem, Krievijas armijā apgāde ir attīstīta ļoti vāji, turklāt tā tiek veikta ar automašīnām, tā kļūst ļoti vāja. “Viņiem ir ierobežotas loģistikas spējas, visa karadarbība notiek gar dzelzceļa līnijām, pa kurām iespējams pārsviest lielu dzīvā spēka un kaujas tehnikas daudzumu.”
Tāpat viņš atklāj veidu, kā lētiem, bet efektīviem līdzekļiem padarīt pretinieka spēkiem neizmantojamu lidlauku smago kravas lidmašīnu nosēdināšanai. Lai liegtu pieeju skrejceļam, uz tā atliek izbērt smiltis, lai lidmašīna slīdētu. Šādi lidlaukam tiktu liegta piekļuve, turklāt nebūtu jāiznīcina nedz lidlauka aprīkojums, nedz skrejceļš.
Savukārt masīvo krievu okupantu tehnikas kolonnu apturēšanai jāizmanto dabiskie šķēršļi – īpaši upes, kas sagādājušas lielākās galvassāpes krievu armijai. Te atslēga slēpjas efektīvā tiltu iznīcināšanā. Lai cīnītos ar šo spēku kustību, pilnībā pietiek ar atsevišķu speciālo uzdevumu vienību karavīriem un prettanku ieročiem, un mīnām apgādātiem teritoriālās aizsardzības spēku karotājiem, kuri ātri sagrautu tiltus, pēcāk tehnikas kolonnu virzienā vadot smagās artilērijas uzbrukumu.
“Visur, kur Ukrainā bija kanāli vai upes, tur pretinieka armija uz priekšu tā arī netika. Arī jums ir šāds apvidus, kas ir pilns ar mazām upītēm,” saka O. Arestovičs, norādot, ka arī katru nākamo aizsardzības līniju nepieciešams ierīkot gar dabiskajiem šķēršļiem, tādējādi vēl vairāk palēninot pretinieka virzību. Vienlaikus Latvijai jāattīsta spēcīgas mehanizētās karaspēka vienības. Tās varētu darboties kā sava veida ugunsdzēsēji, piemēram, ātri iesaistoties kaujās par pretinieka ieņemtām lidostām, kurās tie nostiprinājušies, vai arī veicot triecienus pret pretinieka kolonnām, šādi aizturot pretinieka virzīšanos un novājinot tā spēkus. “Atcerieties, ka jums nav tiešā veidā jāuzvar Krievijas armija. Jums vajag efektīvi apturēt tās virzību, lai iegūtu laiku tālākai NATO spēku izvietošanai un tai sekojošajām NATO operācijām. Pat tam kontingentam, kas jau šobrīd ir Baltijas valstīs, būs vajadzīgas vismaz trīs dienas, lai izvērstos. Savukārt, pareizi rīkojoties, pa šīm trim dienām ienaidnieka aizmugures vienības tiks itin pamatīgi noplicinātas,” atzīst eksperts.
O. Arestovičs skaidro, ka atšķirībā no Latvijas Ukrainai jau bija astoņu gadu ilga kaujas pieredze pret Krievijas agresoriem, kas Ukrainas sabiedrībā mazināja sākotnējo šoku par šādu Krievijas rīcību. Latvijā šādas pieredzes nav, tādēļ sabiedrības psiholoģiskā reakcija uz agresiju varētu būt grūtāk pārvarama. “Jums šādas pieredzes nav, tāpēc šis faktors var radīt šoku. Kas būtu jādara? Jānoturas pirmās trīs dienas! Kad tas ir izdarīts, uzreiz kļūst vieglāk. Kas ir jāpierāda šajās trīs dienās? Pirmkārt, ka Krievijas armija nevar sasniegt jūsu rietumu robežas. Otrkārt, ka jūs varat iebrucējus sist un nogalināt. Tas paceļ karavīru morāli. Kad viņi ieraudzīs pirmos degošās tehnikas dūmu mutuļus vai krievu karagūstekņus, kuri padodas gūstā, karavīri sapratīs, ka pretinieks ir uzvarams. Trešais – vajag parādīt krievus, kas karo par Latviju,” saka Ukrainas prezidenta biroja ārštata padomnieks.
