Māris Antonevičs: Arestoviča fenomens 26
Māris Antonevičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
“Gribu parādīt piemēru civilizētai uzvedībai: principiāla kļūda, tātad atlūgums.” Tā savu lēmumu atstāt Ukrainas prezidenta administrācijas padomnieka amatu sociālajos tīklos raksturoja Oleksijs Arestovičs.
Uz kara fona šo notikumu varētu uzskatīt par sīku epizodi, jo īpaši tāpēc, ka tūlīt pat Ukrainā sekoja daudz satraucošāki notikumi – helikoptera avārijā pie Kijivas gāja bojā iekšlietu ministrs Deniss Monastirskis un daļa no viņa komandas.
Tomēr arī pie Arestoviča gadījuma ir vērts nedaudz pakavēties vairāku iemeslu dēļ – gan lai iezīmētu, kas tad ir stratēģiskā komunikācija kara laikā, gan lai aizdomātos, cik mums pašiem Latvijas politikā ir raksturīga šāda “kļūda – atlūgums” formula.
Jāatgādina, ka viņa kļūda bija nepārbaudītas un, kā vēlāk izrādījās, nepatiesas informācijas izpaušana vienā no intervijām “YouTube” kanālā “Feigin Live”.
Proti, viņš bija pieļāvis, ka traģiskajā Krievijas raķešuzbrukumā, kura rezultātā sagrauta deviņstāvu daudzdzīvokļu ēka un gāja bojā trīsdesmit cilvēku (upuru skaits, iespējams, vēl pieaugs, jo daudzi nav atrasti un pašlaik skaitās bez vēsts pazudušie), bijusi iesaistīta arī Ukrainas pretgaisa aizsardzība.
Pēc Arestoviča teiktā, raķete gaisā notriekta, bet mainījusi virzienu un ielidojusi mājā. Kā vēlāk skaidroja nu jau bijušais prezidenta administrācijas padomnieks, viņam šādu versiju izteicis viens no speciālistiem, kurš iepriekš savos novērojumos bijis ļoti precīzs.
Tomēr, kā izrādījās, Ukrainas bruņotajiem spēkiem pašlaik nemaz neesot pieejamas sistēmas, kas spētu notriekt tāda tipa raķetes, kādas izmantotas šajā uzbrukumā.
Kopumā Arestovičs arī šoreiz bija palicis uzticīgs savam stilam, jo viņš bieži daudz ko komentē nojausmu un versiju formā.
Tomēr viena lieta, ja tu izsaki kaut kādus pieņēmumus par to, kas noticis vai tuvākajā laikā notiks kādā frontes sektorā vai kā karadarbība varētu attīstīties tuvāko mēnešu laikā (mums pašiem televīzijā to katru vakaru dara majors Slaidiņš, pulkvedis Rajevs un vēl daži), cita – ja sarunā aplamības, ko pretinieks var izmantot savās interesēs, lai attaisnotu noziegumus.
Tas viss, protams, ir nosacīti, jo Krievija kā agresors būs vainīga vienmēr un tai nav nekādu tiesību kaut daļu no atbildības uzgrūst upurim – Ukrainai.
Tas jāatgādina vēl un vēl, jo Krievija ik pa laikam arī starptautiskajā arēnā mēģina izspēlēt šo dalītās atbildības principu, un diemžēl reizēm pat atrod noderīgus piebalsotājus kā organizāciju “Amnesty International”.
Tomēr tas, cik sāpīgi Arestoviča kļūdainos izteikumus uztvērusi Ukrainas sabiedrība, liecina – ukraiņi nevēlas no savas puses dot pat mazāko ieganstu šādiem “viss nav tik viennozīmīgi” apgalvojumiem, un jo īpaši nevēlas, ka tie nāktu no politiskās vadības vai tai pietuvinātiem cilvēkiem.
Vienlaikus, ja vērtē nevis atrauti šo vienu epizodi, bet Arestoviča darbību kopumā, tad jau šobrīd var teikt, ka tā ir radījusi jaunus priekšstatus par stratēģisko komunikāciju.
Turklāt tas ļoti kontrastē ar Krievijas izmantoto pieeju, kur visus paziņojumus par situāciju frontē monotonā, robota cienīgā balsī nolasa Aizsardzības ministrijas pārstāvis Igors Konošenkovs.
Viņa tēls ir kļuvis par objektu daudziem interneta jokiem, kamēr Arestovičs pats labprāt pasmejas par sevi, ar to noņemot spriedzi, kas neglābjami rodas, dienu no dienas runājot par karu. Nevis stīvi, birokrātiskā valodā iepakoti paziņojumi, bet ātra reakcija, precīzi mērķēti vēstījumi, improvizācija – lūk, 21. gadsimta komunikācijas pieeja, par ko būtu jādomā arī Latvijā.
Pašlaik gan šķiet, ka mums valsts pārvaldes komunikāciju drīzāk raksturo Konošenkova, nevis Arestoviča stils. Te gan jāpiebilst, ka arī frontē tas tiek izcelts kā viena no ukraiņu priekšrocībām – kamēr krievu okupanti gaida centralizētas pavēles no augšas, Ukrainas armijas komandieriem ir brīvākas rokas pieņemt lēmumus, vadoties pēc situācijas.
Izdzirdot, ka runa ir par kaut kādu “YouTube” interviju, nezinātājs var saraukt uzacis – nu gan atraduši par ko ņemties, tur taču pilns ar visādām pļāpām. Taču auditorija, ko, pateicoties ikvakara sarunām ar Arestoviču, ieguvis kanāls “Feigan Live”, ir fenomenāla.
Kanālam ir vairāk nekā divi miljoni sekotāju, bet katru no intervijām noklausās vairāk nekā pusmiljons cilvēku, turklāt fragmenti no tām regulāri nonāk citos pasaules medijos.
Kā secinājuši tie, kas regulāri klausās šīs sarunas, tām ir vienlaikus vairākas, savā ziņā pat izslēdzošas funkcijas – gan nomierināt un iedvesmot Ukrainas sabiedrību (īpaši kara sākumā), ka viss nav tik briesmīgi un uzvara nav aiz kalniem, gan sniegt informāciju, gan maldināt pretinieku.
Protams, ir bijis arī daudz kritikas. Arī Latvijā izcēlās neliela “vētra” pagājušā gada augustā, kad toreizējā Aizsardzības ministrijas (AM) parlamentārā sekretāre Baiba Bļodniece bija aprunājusies ar Arestoviču Kijivā un intervijas formātā tas tika publicēts AM portālā “sargs.lv”.
Cita starpā Ukrainas prezidenta administrācijas padomnieks bija izteicies: “Pašas rupjākās kļūdas gan politikā, gan valsts pārvaldē, gan arī militārajā komponentē tiek pieļautas, pieņemot, ka “kara noteikti nebūs”. Tā vietā vajadzēja vadīties pēc uzstādījuma, ka “karš noteikti būs”.”
Tēze par to, ka Latvijai jāgatavojas karam ar Krieviju, nokļuva arī citos Latvijas medijos, un to nez kāpēc atspēkot metās ministrs Artis Pabriks.
Taču nu to pašu – par nepieciešamību gatavoties nākamajai Krievijas agresijai – plašākā publikācijā paudis Igaunijas Aizsardzības spēku komandieris Martins Herems (raksta tulkojums publicēts arī “Latvijas Avīzes” 13. janvāra numurā). Šoreiz gan neviens nav meties rakstīto apstrīdēt.
Visbeidzot, Latvijā mēs bieži nedzirdam, ka kāds politiķis vai amatpersona atzītu savu kļūdu.
Ja kādreiz tas notiek, tad atbalstītāji gandrīz vai gatavi taisīt no viņa varoni. Tomēr šis ir labs piemērs, ka kļūdas atzīšana ir tikai pirmais solis, bet tālāk jāseko nākamajam.
