Māris Antonevičs: Jaunajai koalīcijai vairāk būs jāuztraucas par korozijas procesu tās iekšienē 0
Daži teic, ka nevarot dot ne pieci, ka Krišjānim Kariņam tiešām izdosies izveidot valdību un panākt pozitīvu balsojumu, ņemot vērot to uzvedības modeli, kādu pēc vēlēšanām piekopušas Saeimā pārstāvētās partijas. Šī ir netipiska situācija, jo parasti visus agrāk vai vēlāk iespējams nomierināt ar amatiem un solījumiem valdības deklarācijā ierakstīt kādu partijai būtisku apņemšanos. Taču šoreiz šķiet, ka vismaz daļai iesaistīto būtiskāks ir kaut kas cits. Piemēram, kopējais tēls vai elektorāta emocionālais stāvoklis.
Skaidrs, ka runa pirmkārt ir par “KPV LV” frakciju, kurai interese par amatiem varētu būt otršķirīga.
Kaut vai tāpēc, ka tai acīmredzami trūkst cilvēku, kas būtu gatavi pāris mēnešus pēc iesaistīšanās kļūt par ministriem. No kuģa uz balli – kā dažreiz saka, tikai te nekāda ballēšanās negaida, tikai smags darbs. Tas gan nenozīmē, ka, piemēram, no kāda politikā mazpieredzējuša advokāta vai pašvaldību deputātes noteikti iznāks slikti ministri. (Galu galā arī par spēkavīru bruņurupuču cēlāju iepriekš bija lielas šaubas, kas izrādījās nepamatotas.
Arī viens komponists savulaik esot diezgan centīgi apguvis zināšanas par budžetu, lai varētu vadīt attiecīgo parlamenta komisiju, un lietpratēji atzīst, ka viņš ar to ticis galā tīri labi.) Un tomēr izskatās, ka šie cilvēki tādam pavērsienam savā dzīvē nav gatavojušies, tāpēc arī straujš pagrieziens pretējā virzienā viņiem nebūtu liela problēma. Bet partijas līderiem ir savi rēķini un intereses.
Šo valdību diez vai varēs dēvēt par komandu, kā to par savu Ministru kabinetu bieži mēdza teikt Māris Kučinskis (ZZS). Viņš pats sevi jau tīri labi redz opozicionāra lomā. Var nojaust, ka viņam jau apnikusi pašreizējā loma – premjers, kuru visi turpina slānīt, lai gan viņš pienākumus veic tīri tehniski. Kučinskis pat atradis sev atbilstošu tēlu – aktiera Toma Henka tēloto varoni filmā “Lidosta”, kuram nav ceļošanai derīgu dokumentu un tāpēc nedz viņš var apmeklēt ASV, nedz arī aizlidot no turienes prom. Tā nu viņš ir spiests dzīvot lidostā.
Nesen intervijā laikrakstam “NRA” M. Kučinskis izmeta: “Vērtējot sastāvu, kas ievēlēts Saeimā: nedod Dievs, ka mums savulaik būtu bijusi tāda opozīcija, kādi tagad varam būt mēs paši.” Plašāk gan nepaskaidrojot, ko tad Zaļo un zemnieku savienība tādu gatavojas darīt un no kā koalīcijai jābaidās.
Ņemot vērā ZZS frakcijas sastāvu – pārsvarā bijušie ministri –, diez vai tā ikdienā izcelsies ar agresīviem izlēcieniem pret K. Kariņu.
Tad jau daudz vieglāk iedomāties 2011. gada modeli, kad ZZS pēc 10. Saeimas atlaišanas un ārkārtas vēlēšanām zaudēja deviņas deputātu vietas un tika izstumta no koalīcijas, bet uztvēra to diezgan mierīgi un pacietīgi gaidīja brīdi, kad varēs atgriezties. Pēc diviem gadiem tas arī pienāca. Tagad varbūt pienāks vēl drīzāk, bet ne jau tāpēc, ka ZZS no opozīcijas sagraus valdību. Korozijas process sāksies koalīcijas iekšienē. Patiesībā tas jau ir sācies.
Nākamajā valdībā, iespējams, vairāk nekā iepriekšējās būs aktuāls apzīmējums “iekšējā opozīcija”. Arī agrāk tas ir izmantots, piemēram, kad Nacionālā apvienība Valda Dombrovska (“Vienotība”) valdībai izvirzīja tā saukto demogrāfijas ultimātu un arī vecākos laikos. Kas liek domāt, ka šoreiz tas būs izteiktāk?
Vairākas partijas, kas vēlēšanās guvušas labus rezultātus, ir uzbūvējušas savu tēlu uz spilgtas opozīcijas retorikas pamata. Nevajag uzreiz to visu saukt par populismu. Kritika var būt arī pamatota, tomēr tas ir viņu stils, kas jau izmēģināts jaunās Saeimas pirmajos darba mēnešos.
Atšķirība tikai, ka pēc vēlēšanām varēja turpināt kritizēt to pašu premjeru Kučinski vai veselības ministri Čakšu, kamēr viņu vietā nebija nākuši citi. Bet, ja tiks izveidota jauna valdība, tad pārmetumus vajadzēs teikt savējiem. Ko nu? Bet vai koalīcijas partneri vispār ir savējie? Diez vai. Tie joprojām ir konkurenti, uz kuru kļūdām ir patīkami norādīt, it īpaši, ja būs jāsāk domāt par nākamajām vēlēšanām.
