Rita Našeniece: Ardievas ieročiem! Ir vajadzīgs ļoti liels laiks, lai latvieti novestu līdz radikālam solim 44
Rita Našeniece, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Mediji ziņo, ka Jēkabpils parka PSRS okupācijas laika lielgabala piesavinātājs ir atrasts un pats piemineklis atrodas Daugavas dzelmē. Tas radīja iespaidu, ka noticis patriotisks, drosmīgs un politisks akts. Bet krimināls.
Plašu sarkastisku smaidu izraisīja tas, ka kriminālprocess tika uzsākts pēc Krimināllikuma 18. nodaļas par noziedzīgu nodarījumu pret īpašumu, bet pārkvalificēts pēc Krimināllikuma 229. panta pirmās daļas par valsts aizsardzībā esoša kultūras pieminekļa pārvietošanu.
Ja nezinātu, par ko ir runa, rastos iespaids, ka runa ir nevis par okupācijas armijas ieroci, bet Brīvības pieminekli vai Mencendorfa namu. Vai muzejā nospertu Purvīša gleznu.
Latvieši ir izcili toleranta tauta. Mēs pat varētu būt tolerances radikāļi. Kā vecs Balkānu karu “inventārs” un cilvēks, kas ilgus gadus strādājis starptautiskā vidē ar ļoti dažādu nāciju pārstāvjiem, varu to apgalvot.
Un parasti tik daudz laika nevienam nav un latvietis paliek purkšķoša virtuves vai anonīmu komentāru protesta līmenī. Jēkabpils gadījums no šāda viedokļa ir ekstraordinārs.
Tālākā šī teksta mērķis nav aicināt tautiskā mežabrāļu stilā spridzināt pieminekļus vai mest tos mūsu likteņupē. Nāku ar konstruktīvu un likumīgu priekšlikumu. Ja kāds pieteiktos to juridiski noformulēt, tad varētu saņemt miera dūjas skulptūriņu.
Risinājums tātad būtu likumprojekts par jebkuru armiju karavīru, neatkarīgi no armijas, valsts, tautības un seksuālās orientācijas, Otrā pasaules kara mirstīgo atlieku pārapbedīšanu no publiskiem pilsētu parkiem uz Brāļu kapiem vai kapiem.
Visu tautību Vērmahta karavīri taču jau sen vairs nedus Latvijas pilsētu publiskajos parkos. Būtu laiks arī citiem dot iespēju dot mūžamājas piemērotās vietās.
Otrs ir jautājums par ieročiem. Jēkabpils gadījums rosināja domāt, vai okupācijas laika ieročiem vispār būtu jāatrodas publiskās vietās.
Mediji vēsta, ka jau februārī Jēkabpilī tramīgajā latviešu stilā tikusi apspriesta šī objekta un potenciālo apbedīto, ja tur tādi ir, pārvietošanu Brāļu kapu virzienā. Tomēr pašvaldība ir vīkšājusies ilgi, bet pa to laiku paspējusi jau piešķirt 20 000 eiro šīs piemiņas vietas sakopšanai, kas izraisījis neizpratni jēkabpiliešu vidū.
Zināmā mērā varam uzskatīt, ka pieminekļa pārvietotājs ir cīnījies par pašvaldības līdzekļu izšķiešanu. Ja pašvaldībām pašām ir grūti saņemties lēmumam pārvietot šāda tipa elementus pavisam oficiāli, valsts šeit varētu palīdzēt.
Sarajevā, kurā strādāju, pilsētas centrālais parks tika izmantots apbedījumiem Balkānu karu laikā, bet daļēji tas tika veikts tieši drošības apsvērumu dēļ, jo pilsēta tika apšaudīta un parks centrā bija vismazāk apdraudēts. Pēc kara cilvēki tika pārapbedīti.
Jebkuras armijas kritušo karavīru apbedījumus izmantot impēriski politiskajām manifestācijām pilsētas centrā nav 21. gadsimta garā.
Par ieročiem, kas, izrādās, ir kultūras pieminekļi, man grūti kaut ko komentēt. Personīgi man šāda gaume ir sveša, bet ar izpratni izturos pret citu cilvēku vajadzībām, ja tā izpaužas piemērotā vidē.
Ja aizgājušie cilvēki ir pārapbedīti kapos, bet, ja vajadzība ir tik specifiska, var veidot vidi atbilstoši savai izpratnei. Principā var uz kapa likt lielgabalu karavīram, stelles audējai, santehniķim krānu un ginekoloģisko krēslu ārstam. Un attiecīgi godināt viņu piemiņu.
Man teorētiski uz kapa vietas varat droši likt datoru. Vai divriteni. Nu bet galīgi neuzstāju.