Ardievas dzemdei nav ardievas sievišķībai + sieviešu pieredze 11
Sieviete jebkurā vecumā vēlas saglabāt sievišķību, tāpēc ārsta ieteikums izņemt dzemdi jeb veikt histerektomiju daudzām ir kā zibens spēriens no skaidrām debesīm. “Kā turpmāk dzīvošu, kā skatīšos savam vīrietim acīs, ko par mani domās apkārtējie?!” Kaut gan dzemde nav citiem redzama ķermeņa daļa, izpratnē par sievišķību tai ir ne mazāka morālā slodze kā krūtīm vai gurniem. Tomēr, ja nav cita varianta, kā tikai tādā veidā risināt veselības problēmas vai pat glābt sievietes dzīvību, šaubas jāmet pie malas un jāpaļaujas uz ārstu profesionalitāti. Jo dzīvot, turklāt pilnvērtīgi, iespējams arī bez šī orgāna.
Neesi baltais zvirbulis
Sievietei, kura gatavojas dzemdes izņemšanai vai kurai tā jau veikta, nav jājūtas vientuļai. Noteikti paziņu lokā ir vēl kāda, kam šāda operācija bijusi, tikai par to nav pieņemts atklāti stāstīt. Saskaņā ar statistiku, ASV katru gadu veic 400 000–600 000 histerektomiju, Lielbritānijā – vairāk nekā 100 000. Patlaban dzemdes izņemšanu uzskata par vienu no biežāk lietotajām ķirurģiskajām procedūrām.
“Latvijā konkrētas statistikas nav,” saka JV klīnikas ginekologs un ķirurgs Juris Vītols. “Par savu klīniku runājot, varu teikt, ka no 800 pacientēm, kuras operētas pagājušajā gadā, 154 veikta histerektomija.” Tas nozīmē – ap 19 procentiem gadījumu.
Kāpēc dzemde jāizņem
Katrai trešajai sievietei Latvijā ir lielāka vai mazāka dzemdes mioma, kas var būt viens no dzemdes izņemšanas iemesliem. Jura Vītola ieskatā miomas var dēvēt par īstu mūsdienu sērgu, jo tās konstatē ne vien vecākām sievietēm, bet pat deviņpadsmitgadniecēm. Pēdējā laikā tiek uzskatīts, ka miomas rašanās ir ģenētiski noteikta, turklāt reproduktīvajā vecumā šis veidojums dažkārt aug strauji. Taču daudzas sievietes ar labdabīgo audzēju sadzīvo, it īpaši, ja tas netop lielāks un nemaina formu.
Histerektomija jāveic, ja mioma izaugusi ļoti liela, ir mezglaina vai izraisa stipru asiņošanu – pat līdz hroniskas mazasinības iestāšanās. Jāpiebilst, ka katra situācija jāizsver individuāli – atkarībā no tā, cik sievietei gadu, vai viņa plāno grūtniecību. “Ja paciente ir jauna sieviete un viņai ir reproduktīvais plāns, cenšamies dzemdi saglabāt – esam ņēmuši no dzemdes pat desmitiem mezglu ārā,” teic ārsts Juris Vītols.
Histerektomija bieži tiek veikta dzemdes sieniņas saslimšanas – adenomiozes (dzemdes sienas endometriozes) – gadījumā, kas rada sabiezējumus šajā orgānā. Šī problēma var būt jau kopš dzimšanas, bet var rasties arī traumu dēļ, piemēram, ķeizargrieziena vai dzemdes dobuma tīrīšanas laikā. Adenomiozei raksturīga ļoti spēcīga, ilgstoša asiņošana un sāpes mēnešreižu laikā. Šo saslimšanu var mēģināt ārstēt konservatīvi, bet tad efekts parasti ir īslaicīgs. Piemēram, var lietot progesterona tipa preparātus – likt dzemdē spirāli vai zemādā ievadīt kapsulas. Var lietot arī hormonu preparātus, panākot nelielu situācijas uzlabojumu. Taču ir viens bet – šos medikamentus nedrīkst lietot ilgstoši, turklāt no hormonālajām zālēm daudzām sievietēm mēdz būt blakusparādības.
Ja sievietei iestājas grūtniecība un piedzimst bērniņš, divus trīs gadus adenomioze it kā atkāpjas – ir atvieglojums, uzsver Juris Vītols. Vēlāk atkal dziedzeri sāk darboties nevēlamā virzienā, atsākas agrākās problēmas ar stipro asiņošanu un sāpēm. Var cerēt, ka adenomioze beigsies, iestājoties menopauzei (un tā mēdz notikt!). Tas gan diez vai ir labākais risinājums, ja jāgaida ilgi, turklāt nomoka ar asins zudumu saistītā hemoglobīna līmeņa pazemināšanās, bet dzelzs preparātu lietošana nepalīdz. Tamlīdzīgos gadījumos parasti izšķiras par dzemdes izņemšanu.
Iemesls var būt vēzis
Nereti histerektomiju veic, ja sievietei ir ļaundabīgs audzējs, piemēram, dzemdes gļotādas adenokarcinoma. Pēc Jura Vītola vārdiem, pat tad pastāv dažādas iespējas orgānu saglābt, piemēram, ja lieto specifiskus hormonālos preparātus, kas nomāc gļotādas attīstību, – rezultātā vēža attīstība regresē. Vēl viena ļaundabīga saslimšana, kas var būt cēlonis dzemdes izņemšanai, –dzemdes kakla vēzis.
Taču iemesls, lai veiktu histerektomiju, var būt arī tā dēvētā dzemdes izkrišana. Ja tā piemeklē jaunu sievieti, parasti veic operāciju, lai orgānu nenāktos zaudēt, piemēram, bojāto saišu sistēmu aizvietojot ar speciālu tīkliņu, ko var uzskatīt par protēzi. Ir vēl cita metode: dzemdi piešuj pie krusta kaula. Tā noturas savā vietā un ārā nekrīt. Bet, ja sieviete ir gados un bērnus vairs neplāno, dzemdes izkrišanas gadījumā visbiežāk izvēlas histerektomiju.
Dažkārt dzemdi var nākties izņemt arī smagas pēcdzemdību asiņošanas dēļ. Piemēram, šā gada septembrī Kurzemē kādai 1993. gadā dzimušai sievietei pēc pirmajām dzemdībām sākās neapturama asiņošana – un nācās veikt histerektomiju. “Pieņemt šādu lēmumu dakteriem nav viegli, bet svarīgākais par visu ir sievietes dzīvība,” apgalvo Juris Vītols.
Operācijas veida izvēle – ārsta ziņā
Dzemde sastāv no divām daļām – no dzemdes kakla un dzemdes ķermeņa. Ja operējot izņem ārā tikai dzemdes ķermeni, to sauc par sapracervikālu jeb subtotālu histerektomiju. Ja tiek izņemta dzemde kopā ar kakliņu, tā ir totāla histerektomija. Iespējams vēl sīkāks sadalījums – atkarībā no tā, vai dzemdi izņem kopā ar piedēkļiem (olvadiem, olnīcām) vai bez tiem. Var gadīties, ka izoperē dzemdi un vienu olvadu.
Radikālo histerektomiju parasti lieto, ja sievietei ir onkoloģiska saslimšana – ķirurgs izņem dzemdi un maksts augšējo trešdaļu, jo arī tajā var būt ļaundabīgās šūnas.
Operāciju veidi ir dažādi. Tā dēvētajā klasiskajā variantā izdara griezumu vēdera sienā, taču histerektomiju iespējams veikt arī laparoskopiski: nelielos iegriezumos dažādās vietās vēdera sienā ievieto speciālus metāla cilindriņus, pa kuriem ievada optiskās ierīces un instrumentus. Pēc šādas operācijas, ko dēvē par mazinvazīvu, paciente atgūstas ātrāk.
Iespējama arī vaginālā histerektomija, kad dzemdes izņemšanu veic no maksts puses.
“Grūti pateikt, kura ir populārākā metode. Tas ir atkarīgs no ķirurga prasmes un iemesla, kādēļ jāoperē. Pirms izvēles es, piemēram, skatos, cik liela ir dzemde. Ja tā ir pārāk liela un apjaušu, ka man nebūs telpas, kur apgrozīties ar laparoskopijas instrumentiem, es veicu klasisko operāciju. Ja sievietei ir dzemdes izkrišana, izmantošu vaginālo pieeju,” izskaidro Juris Vītols.
Operācijas ilgums atkarīgs no ārsta pieredzes, prasmes, no orgāna lieluma un arī no tā, vai vēdera dobumā ir saaugumi. Jura Vītola praksē bijis gadījums, kad dzemde izņemta 25 minūtēs laparoskopiski, bet bijusi arī sešas stundas gara operācija, tiesa, tā šim speciālistam bijusi viena no pirmajām un vēl bez lielas pieredzes šajā laukā.
Pirms un pēc operācijas
Nekāda īpašā gatavošanās histerektomijai nav nepiecieša- ma – kā pirms ikvienas plānotās operācijas sievietei jāveic visi ārsta noteiktie izmeklējumi, lai anesteziologs ar drošu sirdi varētu dot narkozi. Uzturēšanās laiks slimnīcā atkarīgs no katras konkrētās klīnikas un ārstējošā ārsta ieskatiem. Sieviete var tikt izrakstīta nākamajā dienā pēc operācijas, bet iespējams, ka palātā nākas uzturēties nedēļu vai pat vēl ilgāk.
Tā kā pēc histerektomijas vēderā ir brūce (arī pēc laparoskopiskajām operācijās ir neliels audu bojājums) un tā sāp, parasti pirmajā dienā pēc ķirurģiskās iejaukšanās dod pretsāpju medikamentus. Visbiežāk jau nākamajā dienā tie vairs nav nepieciešami, taču var gadīties, ka griezuma vieta pietūkst. Tad sāp ilgāk, pat vairākas nedēļas, taču sāpes nav jāpacieš, bet jādzer medikamenti, kas tās nomāc.
Par seksu uz brīdi jāaizmirst
Pēc dzemdes izņemšanas operācijas ārsts parasti iesaka mēnesi pusotru izsargāties no dzimumattiecībām, lai netraucētu dzīšanu. Kad noteiktais laiks pagājis, pacientei jāatnāk pie ārsta uz apskati, lai konstatētu, vai maksts pilnībā sadzijusi un sieviete drīkst atsākt visa veida fiziskās aktivitātes, mīlēšanos ieskaitot.
“Sievietēm nevajadzētu baidīties, ka kaut kas mainīsies seksuālajā jomā,” paskaidro Juris Vītols. “Mīlēties varēs tāpat kā līdz šim! Tikai tāpēc, ka nav dzemdes, nav sevi jānoraksta. Jāpiebilst vienīgi, ka gadījumā, ja sievietei operācijas laikā ir saglabātas olnīcas, jārēķinās, ka ap piecdesmit gadu vecumu sāksies klimakss – ja sāk izjust, piemēram, karstuma viļņus, tas nozīmē, ka vajadzētu doties pie ārsta, kas palīdzēs atrast veidu, kā šos simptomus uzveikt.”
Pēc histerektomijas sievietei nebūtu jāaizmirst arī ceļš pie sava ginekologa. Situācijās, kad dzemde izņemta ar visiem piedēkļiem (olnīcām, olvadiem), pie šī speciālista būtu jādodas reizi divos gados. Ja olnīcas saglabātas, ieteicams ierasties uz kontroli ar ultraskaņu ik pēc astoņiem deviņiem mēnešiem. Proti, olnīcu audzēji mēdz būt ļoti neganti: šodien tos neredz, bet jau pēc pusgada var būt uzradušies veidojumi. Ja tos atklāj laikus un steigšus uzsāk ārstēšanu, situāciju vēl var vērst par labu.
No vēstures
Pirmo reizi vārds histerektomija minēts pirms 2000 gadiem grieķu atstātajās piezīmēs. Pirms gadsimta pirmo reizi veica subtotālu abdominālu histerektomiju (dzemdes ķermeņa izņemšanu caur griezumu vēdera sienā). Pagājušā gadsimta 50. gados subtotāla histerektomija tika aizstāta ar totālu abdominālu operāciju. 90. gados histerektomiju sāka veikt laparoskopiski. 1989. gadā ASV to īstenoja Latvijas izcelsmes ginekologs Harijs Ričs.
PACIENTU UN TUVINIEKU PIEREDZE (vārdi mainīti, saglabāta anonimitāte)
Inese, 45 gadi: “Dzemdes izņemšanu man veica pirms gada un, atklāti sakot, visu šo laiku ne brīdi neesmu to nožēlojusi. Iespējams, tāpēc, ka bērnus vairs neplānoju. Turklāt tagad var droši mīlēties jebkurā diennakts laikā un nav jāskaita dienas, kad izsargāties. Tāpat vairs nav jāmokās ar mēnešreizēm, kas man bija diezgan stipras. Operācijas laikā ārsts man atstāja olnīcas, tā kā klimakss un karstuma viļņu epopeja man vēl priekšā.
Histerektomiju vajadzēja veikt, jo man bija vairākas miomas, no kurām viena – ļoti liela. Atceros: reiz mans suns apsveicinoties uzlēca man uz vēdera tieši tajā vietā, kur atradās mioma. No sāpēm pat iekliedzos! Toreiz sapratu: ja tā tik ļoti traucē, jāpiekrīt ginekoloģes ierosinājumam izņemt dzemdi. Par laimi, man ir jauka daktere, kura prata izskaidrot, ka daudzas sievietes dzīvo bez šī orgāna un ka nekas ļauns nenotiks, ja man tā vairs nebūs; tieši otrādi – es jutīšoties laimīga. Un tāda arī esmu.
Operācija noritēja ātri – to veica laparoskopiski, līdz ar to nav nevienas šuves un nav arī nekādu rētu vietās, kur tika ievadīti instrumenti. Pirmajā dienā saņēmu atsāpinošos medikamentus, bet jau otrajā dienā tos vairs nevajadzēja – cēlos kājās un staigāju pa klīnikas gaiteņiem. Gribu ieteikt sievietēm nebaidīties un piekrist šai operācijai, ja ārsts uzskata, ka tā ir nepieciešama.”
Diāna, 57 gadi: “Dzemdes izņemšanas operāciju man veica 50 gadu vecumā, jo bija liela mioma 18 centimetru diametrā. Kad ārsts man paziņoja, ka būs jāņem ārā dzemde, skatījos uz to pozitīvi, jo cita varianta nebija. Jau bija ieplānota operācija, bet tā iznāca, ka mani aizveda ar ātrajiem, jo dzemdē bija plīsuši asinsvadi, sakās iekšēja asiņošana un neatliekami vajadzēja operēt. Psiholoģiski par dzemdes izņemšanu nepārdzīvoju, jo es taču paliku dzīva! Pašsajūta ir normāla, un ikdienā pat nepiedomāju pie tā, ka esmu viena no tām sievietēm, kurām nav dzemdes un olnīcu.”
Ilze, 40 gadi: “Man ir mioma, kuru atklāja 2009. gada sākumā, taisot apendicīta operāciju. Toreiz ar miomu neko nedarīja, jo tā netraucēja, bet šā gada sākumā sākās stipra asiņošana. Pēc ārstes vārdiem, cēlonis varētu būt daudzie pārdzīvojumi, kas mani piemeklēja pēdējā gada laikā. Ginekoloģe piedāvāja divus variantus: spirāle vai dzemdes izņemšana. Abi varianti mani šokēja: visu laiku esmu bijusi vesela, zāles vispār nelietoju… Ja nu kādreiz iedzeru aspirīnu, bet te pēkšņi – hormonālā kontracepcija! Operācija arī izklausījās nepieņemama. Jā, man ir 40, bet pirms trim gadiem ar visu miomu man bija ideāla grūtniecība, un es neesmu gatava pieņemt domu, ka bērnu man vairs nebūs. Protams, to var uzskatīt par spirināšanos pretī liktenim…
Aizgāju vēl pie citiem ārstiem, un gandrīz katram bija atšķirīgs viedoklis par ieteicamo taktiku. Dzirdēju arī nostāju, ka miomu gadījumā histerektomiju Latvijā taisot ar vieglu roku, lai gan pie mums tagad pieejami citi veidi, kā šos audzējus likvidēt, piemēram, ar invazīvās radioloģijas metodi – embolizāciju. Joprojām palieku neziņā, kā būtu pareizāk rīkoties.”
Aivis, 38 gadi: “Tā kā manai sievai ir hroniska kaite, jau iepazīstoties zināju, ka mums bērnu nebūs. Sievai ir dēls no pirmās laulības, tādējādi mierinu sevi ar domu, ka tikšu vismaz pie mazbērnu audzināšanas (man pašam bērnu nav). Tāpēc manā situācijā sievas paziņojums, ka viņai tiks ņemta laukā dzemde, nekādu sašutumu vai šoku neradīja. Pieņēmu to kā faktu. Neuzskatu, ka līdz ar dzemdes izņemšanu sieviete zaudē kaut ko no savas sievišķības. Drīzāk otrādi – vismaz mana sieva seksa laikā tagad ir vairāk atraisījusies, jo viņai vairs nav jāsatraucas par to, vai neiestāsies neplānota grūtniecība.”
NO CITA SPECIĀLISTA SKATU PUNKTA
Neirožu klīnikas psiholoģe Maija Skrīvele: tas var būt šokējoši.
“Ja dzemdes izņemšana jāveic gados jaunai sievietei vai tādai, kas vēl būtu vēlējusies dzemdēt, paziņojums par gaidāmo operāciju var radīt šoku, kam saviem spēkiem var būt grūti tikt pāri. Daža varbūt domās, ka viņai tagad sagrauta dzīve…. Es tam negribētu piekrist, jo uzskatu: sievietes bez bērniem arī var dzīvot pilnvērtīgi. Nav vienas atbildes un nav konkrēta padoma, kā tādā reizē rīkoties un kā pieņemt esošo situāciju. Es ieteiktu neturēt problēmu sevī, bet meklēt speciālista – psihologa vai psihoterapeita – palīdzību.
Ja sieviete ir jau gados un bērnus vairs neplāno, teorētiski šis trieciens varētu būt mazāks, bet arī tad lieti var noderēt speciālista palīdzība. Tāpat ir svarīgi, lai būtu iejūtīga attieksme un atbalsts no tuvinieku un draugu puses.
Tomēr šo jautājumu nevar aplūkot tikai no viena aspekta. Ja jau dzemde tiek izņemta, papildus var būt arī kāda cita diagnoze, piemēram, ļaundabīgs audzējs. Tad šoku izraisīs tās uzzināšana. Tajā brīdī sievietei var likties, ka notikusi netaisnība. Tad iespējamas visdažādākās emocijas, sākot no izmisuma, bailēm un beidzot ar dusmām un jautājumu kāpēc. Ko sieviete tādu izdarījusi, ka tieši viņai liktenis piespēlējis tādu nelaimi? Ja rodas šādi jautājumi, tie liecina par emocionālo krīzi, kad noteikti jāvēršas pie speciālista.
Sievietēm, kurām izņemta dzemde un kuras nebiedē diagnoze, kā dēļ tas bija jādara, es varētu ieteikt mēģināt paskatīties no otras puses – proti, varu būt pateicīga, ka, izoperējot šo orgānu, ir glābta mana dzīvība. Varu dzīvot laimīgi un pilnvērtīgi tālāk!”
Ārsts seksologs Artūrs Vāvere: attiecībās var atraisīties!
“Ja sieviete sevi uztver kā pēcnācēju radītāju, līdz ar dzemdes izņemšanu var rasties nepilnvērtības komplekss par to, ka bērnu vairs nebūs. Otrkārt, ja operācijas laikā tiek izņemts arī dzemdes kakliņš, kas ir viena no erogēnajām zonām, sievietei izjūtas seksa laikā var būt vājākas un, iespējams, nepilnvērtīgākas. Histerektomija var būt dažāda – ārsts var izņemt vai, tieši otrādi, atstāt olnīcas. Labāk ir tādos gadījumos, ja ir saglabātas olnīcas. Ja to nav, mainās hormonālais līmenis, līdz ar to tieksme un vēlēšanās pēc seksa var mazināties. Tāpat pēcoperācijas rētas, ja tādas ir, var izraisīt kompleksus – sieviete var kautrēties atkailināties. Bet no seksologa viedokļa operācijai ir daži lieli plusi – vairs nebūs mēnešreižu, kā arī neplānotas grūtniecības riska. Seksuālajās attiecībās sieviete beidzot varēs justies brīvāka, atvērtāka un atplaukt, jo nevajadzēs vairs uztraukties par to, vai nepaliks stāvoklī. Ir pietiekami daudz gadījumu, kad bērniņš piesakās pat tad, ja lietota hormonālā kontracepcija vai dzemdē ievietota spirāle!
Vienlaikus nedrīkst aizmirst par seksuāli transmisīvajām slimībām, kas ir drauds arī pēc histerektomijas. Ja mēdz būt gadījuma sakari vai sieviete nav pārliecināta, ka viņas vīrietis ir pilnīgi vesels, dzimumakta laikā noteikti jālieto prezervatīvs.
Psiholoģiski dzemdes izņemšana varētu traumēt arī partneri, ja sieviete viņam par to ir izstāstījusi vai ir labi redzamas operācijas rētas. Tas, ka mīļotajai nav dzemdes, dažiem vīriešiem var radīt grūtības mīlēties – ne jau katrs kungs iedziļinās anatomijā un zina, ka tieši dzemdei nav būtiskas nozīmes seksuālajās attiecībās. Taču, ja vīrietis par partnerei veikto histerektomiju neko nezina, visticamāk, viņš pat nenojautīs, ka sievietei nav dzemdes. Tāpēc sievietei pašai jāizlemj, stāstīt par to savai otrajai pusei vai ne. Pirms paziņojuma es ieteiktu novērtēt, kādas ir partnerattiecības. Ja tās ir nopietnas un vīrietis, iespējams, cer uz pēcnācējiem, protams, būtu labāk informēt par faktu, ka vismaz tradicionālajā veidā ģimenes pieaugums nebūs iespējams. Ja attiecības balstītas tikai uz seksu, sieviete droši varētu noklusēt, ka viņai nav kāda orgāna. Nav jau jāstaigā pa pasauli un visiem tas jāatklāj!
Savā praksē esmu saskāries ar gadījumu, kad sievietei pēc histerektomijas bija vajadzīga mana konsultācija. Turklāt toreiz bija bēdīgs rezultāts: viņai konstatēja ļaundabīgu olnīcu saslimšanu. Tāpēc tām kundzēm, kurām vairs nav dzemdes, bet ir saglabātas olnīcas, silti iesaku regulāri apmeklēt ārstu, jo olnīcās var izveidoties audzējs.”
