Arbūza politika 0
Kristaps Klauss, Latvijas Kokmateriālu ražotāju un tirgotāju asociācijas izpilddirektors, Latvijas Kokrūpniecības federācijas viceprezidents
Rets ir tas, kam negaršo šī svešzemju oga. It īpaši, kad tā ir salda. Līdzīgi ir ar arbūza politiķu retoriku – kuram gan negribas dzirdēt, ka tu līdz šim esi bijis apdalīts no bagātnieku kliķes un tagad tava dzīve tiks uzlabota, bet ne uz tava rēķina?! Arbūza politikas definīcija nav manis izgudrota – es to pirmo reizi dzirdēju Vācijā, un tā skan Ārēji zaļš, iekšēji sarkans. Ja vien mēs to pieļautu, pāris politisko partiju un vairāku vides nevalstisko organizāciju virsvadībā Meža nozares pamatnostādnes ātri vien pārtaptu par Arbūza pamatnostādnēm jeb plašām dabas aizsardzības un rekreācijas teritorijām JĀ, savukārt ekonomiski pamatotai mežsaimniecībai un taisnīgām kompensācijām NĒ. Un visas šaubas ārpus meža nozares ļaudīm tiktu noslāpētas ar diviem šķietami necaursitamiem argumentiem: 1) to mums prasa Brisele, jo esam apņēmušies izglābt klimatu un globālo dabas daudzveidību; 2) meži pēc noklusējuma pieder visiem, un īpašums uzliek pienākumus, tādēļ meža īpašniekiem ir materiāli jārūpējas par īpašumu, gūstot no tā sev un visai sabiedrībai nemateriālus labumus.
Eiropas specifika, ko aizvien veiksmīgāk pārņem Latvija, ir arbūza politiku apvienot ar birokrātiskās sloga audzēšanu, kam spilgts piemērs ir ierosinājums jaunajā nodokļu reformā ieviest dabas resursu nodokli jeb celmu naudu (tiešs citāts no dokumenta) par iegūto koksni. Viena lieta ir tā, ka jau pērn pēc būtības mums tika ieviests šis nodoklis ar ciršanas apliecinājumu nodevas būtisku palielinājumu, bet otra lieta – kādēļ nodokļu objektam, kam jau tiek piemērota gan nodeva, gan iedzīvotāju ienākuma nodoklis (vai uzņēmumu ienākuma nodoklis ), ieviest jaunu nodokli?! Ienākumi paredzēti 2,1 milj. eiro apjomā, bet neviens nav pat parēķinājis, cik tieši un netieši izmaksās gan valsts pārvaldei, gan privātajam sektoram to administrēt. Lai gan ko citu varēja sagaidīt – birokrāts nekad nelikvidēs birokrātiju.
To spilgti parāda Atmežošanas regulas ieviešana, kam jāstājas spēkā ar nākamo gadu, bet joprojām jūnijā no Briseles nav saņemtas ne vadlīnijas, kā to ieviest, ne kaut cik jēdzīgas atbildes par IT risinājumu iespējām. Rezultātā Latvijas meža nozarei šīs regulas ieviešana un administrēšana izmaksās vairāk nekā iecerētais dabas resursu nodoklis (DRN). Vienkārša matemātika – ja pieņem, ka darbinieks, kas apkalpos Atmežošanas regulas ieviešanu, darba devējam izmaksā apmēram 30 tūkst. eiro gadā, tad 70 darbinieki izmaksā 2,1 milj. eiro. Man ir nelāgas aizdomas, ka skaitliski mums vajadzēs vairāk, jo joprojām izskatās, ka būs liels manuālais darbs. Vadlīnijas sola līdz Briseles ierēdņu vasaras atvaļinājuma sākumam. Lielisks piemērs, kā pareizi plānot laiku.
Bet visas šīs izmaksas nobāl pret saimniecisko mežu izņemšanas no ekonomiskās aprites. Sapratnei – tīrā tagadnes vērtība mežiem, kas ar mežsaimniecības aizliegumiem ir izņemti no koksnes aprites, privātajos mežos ir aptuveni 700 miljoni eiro! ES nozīmes biotopu aizsardzība, Dabas atjaunošanas likums, ES Biodaudzveidības stratēģija, ZIZIMM un vēl vairāki citi normatīvi ar vieglu roku šo summu var dubultot, jo aprobežojumi tikai pieaugs. Tātad miljarda vērts jautājums ir, kā lai to kompensē? Arbūza politikas pirmais likums – nekas nav jākompensē, jo īpašums ir pienākums. Ja tas neiet cauri, un pēc meža nozares piketa tas neies cauri, jāmēģina otrais likums jeb mums naudas nav, jums ir – tātad veidojiet pašpalīdzības fondu. Starp citu, nemaz nebrīnītos, ka 2,1 milj. eiro vērtais DRN ir arī no tā radies. Bet, zinot, ka arī šī pieeja tikai paātrinātu vēl masveidīgāku piketu pie valdības ēkas, tiek piedāvāts modificēts variants – maksāsim no AS Latvijas Valsts meži (LVM) dividendēm. No vienas puses, LVM dividendes jebkurā gadījumā ieplūst valsts kasē un deputātiem ir pilnīgas tiesības lemt, kā pareizāk tās izlietot. Tādēļ kā īstermiņa risinājums tas nemaz nav peļams. Bet ne ilgtermiņā! Pirmkārt, tas radīs greizu apburto riņķi – samazinām resursu pieejamību privātajos mežos, kas liek līdz pēdējai asins pilei kauties par LVM piegādēm, un no šīs naudas samaksāsim vēl lielāku resursu samazinājumu no privātajiem mežiem. Otrkārt, gan dabas vērību izvietojums, gan vēlētāju algoritms primāri liek veidot dabas aizsardzību valsts mežos. Tādēļ, domājot divus gājienus uz priekšu, pat Finanšu ministrija vairs neiebildīs maksāt kompensācijas no LVM dividendēm viena vienkārša iemesla dēļ – to pēc zaļās vētras tāpat nebūs. No nulles neko nevar atņemt.
Tik sāpīgi ir apzināties, ka arī, reizinot nulli ar jebkuru skaitli, rezultāts būs nulle. Un šoreiz es domāju visu tālāko koksnes pārstrādes ķēdi. Var mums pārmest par nepietiekamu pievienotās vērtības multiplikatora lielumu apaļkoka pārstrādē gala produktā, tomēr nedrīkst aizmirst, ka aptuveni puse kokrūpniecības, piemēram zāģētavas un plātņu rūpnīcas, ir tieši atkarīga no Latvijas mežsaimniecības, vēl aptuveni 25%, piemēram, granulu ražotnes, ir atkarīgi no atkarīgajiem, bet tikai aptuveni ceturtdaļai koksnes produktu ražotāju, piemēram, mēbeļu un koka ēku ražotājiem, ir iespējas īstenot pārstrādi, nebalstoties uz Latvijas izcelsmes izejvielu.
Lai arī cik bēdīga izskatītos situāciju, tā nav bezcerīga! Zemkopības ministrija joprojām ir saprāta balss valdībā, nozares vadošās uzņēmēju organizācijas – Latvijas Meža īpašnieku biedrība un Latvijas Kokrūpniecības federācija – līdz šim ir diezgan veiksmīgi spējušas pārstāvēt nozares intereses un beigu beigās – Latvijas meža nozare ir neaizstājams tautsaimniecības balsts ārpus Rīgas. Nenoliedzami, arbūzi ir garšīgi, bet 92% sastāv no ūdens. Tāpat ir ar arbūza politiku.
