Arboristi jau kapos! Nozāģē dzimtas piemiņas ozolu un aizved uz katlumāju sakurināšanai 13
Nē, nē, ne par nomirušiem un kapos apraktos arboristiem šoreiz mans stāsts. Arboristu skaits raženi aug, un viņiem darba lauka nepietiek tikai ar pilsētas parkiem, skvēriem, ielām, laukumiem, bet viņi rosās arī lauku kapsētās.
Lūk, ko piedzīvoja un pārdzīvoja Viesturs Zeltiņš, Latvijas Valsts koksnes ķīmijas institūta Polimēru laboratorijas pētnieks Lieldienu brīvdienās, kad kopā ar savu desmitgadīgo mazdēlu devās apciemot un sakopt sava vecvectēva un viņa dzimtas atdusas vietu Māršavu kapsētā, kas atrodas Sēlijas pusē – Jaunjelgavas novada Daudzeses pagastā.
Abus ciemiņus kapsēta sagaidīja ar traģisku ainu. Bija nozāģēts simtgadīgais viņu dzimtas kapu svētozols.
Šo ozolu 19. gadsimta beigās stādīja Viestura Zeltiņa vecvectēvs, Upīšu Mārtiņš, Daudzeses muižas pēdējais kalējs. Mārtiņa četrus gadus vecā mīļotā meitiņa Katiņa nomira 1898. gadā. Tēvam tas bija smags trieciens. Viņam bija seši mīļi bērni, taču savu Katiņu Mārtiņš nespēja aizmirst nekad. Viņš pats savām rokām Katiņai kala metāla krustu ar čuguna rozēm un pie bērna kapiņa kā simbolu iestādīja ozolu.
Stiprais koks auga un tiecās debesīs; tēvs jaunajā, zaļajā ozolā sajuta savas meitiņas dvēseli. Un gadu simteņa garumā Mārtiņa bērni, mazbērni un mazmazbērni, kad ieradās pie savas dzimtas kapu kopiņām, sasveicinājās ar ozolu, jo zināja, ka ozola saknes ir apkampušas mazo meitiņu un nākamos citus gulētājus arī.
Bērns, Viestura Zeltiņa mazdēls, no celma noslaucīja zāģu skaidas un skaitīja ozola gadskārtu riņķus. Saskaitīja 103 gadus.
Viesturs uzmērīja nozāģētā ozola celmu: apkārtmērs – 2,15 m, caurmērs – 70 cm. Tātad piemiņas ozols paspējis sasniegt tikai pusi no dižkoka goda kārtas. Sāpīgās piemiņas ozols nekad vairs netaps par dižozolu, kaut varēja tāds būt pēc nākamajiem simts gadiem…
Viestura mazdēls ierunājās: “Vecotēv, mēs taču varam iestādīt jaunu ozoliņu, tad redzēsim, cik ātri tas augs!” Vectēvam pēkšņi rūgtuma kamols sakāpa kaklā… Pirms šķiršanās no klusās sēru vietas, mazdēls ar plaukstām saslaucīja baltās zāģu skaidu čupiņas no tām zāģējumu vietām, kur neparasti garais ozola stumbrs ticis sadalīts pa vareniem baļķiem, un izkaisīja starp kapu kopiņām kā pēdējo sveicienu gulētājiem no simtgadīgā ozola.
Tajā pašā dienā Viesturs Zeltiņš meklēja iespēju sazināties ar Daudzeses pagasta kapu uzraudzi Anitu Bērziņas kundzi, lai uzzinātu, kas un kāpēc nozāģējis viņu dzimtas kapu piemiņas koku.
Kapu pārzine skaidroja, ka ozolu zāģējuši arboristi, jo kokam galotne bijusi iekaltusi.
Viesturs brīnās un netic, ka arboristi to varēja saskatīt, jo slaidā stumbra ozolam galotne ļoti augstu un vasarā caur lapām to nevarēja redzēt, bet ziemā un agrā pavasarī visi zari vienādi – bez lapām. “Viņiem vienkārši savajadzējās augstvērtīgās ozola koksnes,” spriež Viesturs. Šīs aizdomas apstiprina arī pagājušajā vasarā turpat kapsētā, 15 metrus tālāk, nozāģētie vēl resnāki četru koku celmi un gabaliņu nostāk nozāģēta apjomīga mastu priede, kas vēl joprojām turpat guļ – nozāģēta, nesagarināta.
Kad kapu uzraudze sapratusi, ka zinātnieks grib vismaz atvadīties no senču stādītā un nākotnei atņemtā dižozola, viņa ieteikusi aizbraukt uz Daudzevu. Tur varēšot apskatīt visus (diez cik pēc skaita to bijis?) šī ideāli taisnā ozola četru metru garumā sazāģētos varenos baļķus. Tobrīd bija tikai apritējušas četras dienas, kopš baļķi esot aizvesti sakurināšanai pagasta katlumājā.
Viesturs Zeltiņš vēl cerēja no viņam vardarbīgi atņemtā svētā dzimtas koka saglabāt kādu paliekošu piemiņu. Tāpēc viņš centās sameklēt uz katlumāju atvestos ozola varenos baļķus, lai no tiem atzāģētu divus zemus bluķus – vienu bluķi kā sēdekli viņš bija iecerējis novietot pie savas dzimtas kapu kopiņām, otru – kā simbolu glabātu pagalmā vai istabā. Taču pie katlumājas izcilā ozola baļķus pētnieks nevarēja atrast.
Katlumājas kurinātājs tikai pasmīnējis un beigās noteicis: “Ozolus dedzināt ir grēks, un arī mēs to, protams, nedarām.”
Šo skumji bēdīgo vardarbības stāstu man gribas beigt ar jautājumu. Vai Latvijā ir vēl arī citas kapsētas, kur var sagādāt dārgo cēlkoksni? Vai šādās darbībās vajadzētu iedibināt kādu likumīgu kārtību? Pēdējā laikā visur, kur notiek lielas nejēdzības – dižkoku un citu lielu koku zāģēšana, klāt ir arboristi kā svētie upuru pieņēmēji. Lūk, Jelgavas pilsētā Ozolskvērā nozāģē piecus metrus resnu dižozolu, Rīgā, Duntes ielā 28, nozāģē pilnīgi veselu Pētera Pirmā piemiņas dižozolu, Ēbelmuižas dižozolam noņem balstus, zāģē zarus utt.
