Kā Hamburgā notiesāja masu slepkavu. Klajā nākusi grāmata “Viktora Arāja tiesas prāva” Ulda Neiburga zinātniskajā redakcijā 14
Viesturs Sprūde, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Viktors Arājs (1910–1988) ir personība, kas zināmā mērā simbolizē latviešu līdzdalību holokaustā. Pēc kara viņš Vācijā ilgu laiku dzīvoja, slēpjoties zem cita uzvārda, tomēr 20. gadsimta 70. gados nonāca Vācijas Federatīvās Republikas (VFR) uzmanības lokā. Viktora Arāja tiesas prāva Hamburgas zemes tiesā ilga divarpus gadu no 1977. gada 7. jūlija līdz 1979. gada 21. decembrim un noslēdzās ar mūža ieslodzījuma piespriešanu.
Tās bija 198 tiesas dienas, kuras, apmeklējot tiesas sēdes un uzklausot arī kuluāru sarunas, toreiz dokumentēja latviešu trimdas žurnālists Kārlis Štamers (1921–1994). Viņa pieraksti, apkopoti grāmatā “Viktora Arāja tiesas prāva”, nākuši klajā izdevniecībā “Latvijas Mediji”.
“Šī grāmata ļauj mums pārdomāt daudzus ļoti būtiskus jautājumus, sākot ar latviešu un ebreju attiecībām pirms Otrā pasaules kara un kara laikā, vācu un latviešu lomām holokaustā un beidzot ar holokaustu mūsdienu sabiedrības vēsturiskajā atmiņā,” teic izdevuma zinātniskais redaktors un komentāru autors, LU Latvijas Vēstures institūta pētnieks, vēstures doktors Uldis Neiburgs.
Kādi ir tie robi, kurus šī grāmata aizpilda mūsu zināšanās par Viktoru Arāju un holokaustu Latvijas teritorijā Otrā pasaules kara gados?
U. Neiburgs: Šī grāmata ir jāvērtē kā unikāls vēstures avots. Tādus atrast bieži negadās. Varētu salīdzināt ar tuvinieku saglabāto diplomāta Ludviga Sējas dienasgrāmatu un atmiņām (“Es pazīstu vairs tikai sevi” apgādā “Latvijas Mediji” 2017. gadā), bet šis ir vēl vērtīgāks.
Hamburgas Valsts arhīvā Vācijā glabājas Arāja prāvas 81 dokumentu sējums. To saturs ir ļoti dažāds – tur ir pirmstiesas izmeklēšanas, tiesvedības, administratīvie materiāli, korespondences no padomju okupētās Latvijas, ko pētniekiem visu vēl vajadzētu rūpīgāk izanalizēt.
Bet latviešu žurnālista Kārļa Štamera darba unikalitāte ir tajā, ka viņš no savas dzīvesvietas Lībekā brauca ar vilcienu uz katru Hamburgas tiesas sēdi un pierakstīja ne tikai tiesas sēdēs, bet arī to starplaikos, kuluāros runāto.
Man grūti nosaukt vēl kādu tiesas prāvu, kura skartu nacistisko kara noziedznieku tiesāšanu vai kādus citus ar Austrumeiropu saistītus procesus, kas būtu dokumentēta šādā veidā.
Pierakstītās sarunas ārpus tiesas zāles ir ļoti interesantas. Mūsdienās varam tikai pabrīnīties, ka vienkāršs žurnālists varēja doties ar tiesnešiem iedzert kafiju. Bet savā ziņā Štamers viņiem arī palīdzēja, stāstot par latviešiem un Latviju. Štamers atklāti atspoguļoja gan apsūdzības, gan tiesnešu jautājumus un paša Arāja mēģinājumus vērtēt savu pagātni.
Kā zināms, sākumā Arājs mēģināja izlikties par slimu, nespējīgu sekot tiesas sēdes gaitai. Toties vēlāk viņš jau sāka aktīvi sevi aizstāvēt, un mēs redzam viņa refleksijas par to, kas izdarīts pirms 35 gadiem. Viņš mēģināja atbildību novelt uz Rīgas kārtības dienesta priekšniekiem, vēlākiem leģiona pulkvežiem Voldemāru Veisu, Robertu Osi.
Štamera pierakstos redzam arī notikumu liecinieku, holokaustā izdzīvojušo ebreju, vācu okupācijas laika apriņķu priekšnieku un policijas virsnieku liecības. Iznāk labs pārskats, kas “savelk” šo notikumu visdažādāko līdzdalībnieku, aculiecinieku skatījumus, kurā tie viens otru papildina. Tas ļauj arī salīdzināt un vērtēt, cik ticamas ir liecības, ko sniedza katra no pusēm.
Daļu liecinieku tiesa nemaz nezvērināja un viņu liecības neņēma vērā, jo tās šķita šaubīgas. Daļa par vācu okupācijas laiku stāstīja ļoti atklāti. Piemēram, Ādolfs Šilde sniedza plašu informāciju gan par organizācijas “Pērkonkrusts” darbību, gan par padomju un vācu okupāciju.
Īpašs gadījums ir vācu Drošības policijas un SD komandiera Latvijā Rūdolfa Langes vietnieks SS šturmbanfīrers Arnolds Kirste. Viņš piedalījās kā liecinieks Arāja un tāpat citās prāvās. Kirste lavierēja, it kā Arājs būtu bijis vēl augstākā stāvoklī par viņu, Langes vietnieku, un it kā Arājs būtu viņus komandējis, kā, protams, nebija.
Grāmatā ir samērā daudz redakcionālu zemsvītras piezīmju: “Trūkst papildu informācijas, kas to apstiprina”.
Jā, “Viktora Arāja tiesas prāvā” var atrast vēl daudz analizējamā. Tas pats Arnolda Kirstes gadījums – viņš pēc Otrā pasaules kara sadarbojās ar ASV izlūkdienestu un viņu droši vien tāpēc netiesāja, lai arī Kirstes atbildība kopumā bija daudz lielāka nekā Arājam.
Tāpat interesants jautājums ir Padomju Latvijā sniegto liecību ticamība. Par to jau agrāk šaubas izteicis vēsturnieks Andrievs Ezergailis.
Štamers grāmatā dokumentējis tiesnešu un aizstāvības advokātu debates gan kuluāros, gan tiesas laikā pēc tam, kad tiesas pārstāvji bija atgriezušies no Latvijas PSR, no Rīgas, kur liecinieku pratināšana notika padomju drošības iestāžu darbinieku klātbūtnē.
Tur bija savādas nianses. Piemēram, ieradās daži liecinieki, Arāja komandas dalībnieki, kas nekad nebija tikuši tiesāti, bija labi ģērbušies, viens strādāja par viesmīli Jūrmalas restorānā, bet cits pat izpļāpājās, ka bijis padomju drošības iestāžu savervēts…
Jāpiebilst, ka VFR advokātu un prokuroru izpratnē padomju puses liecinieki tomēr nešķita tik ļoti ietekmēti, kā to būtu domājuši mēs, no savas puses raugoties.
Vēl jārēķinās, ka tas viss notiek vairāk nekā 30 gadus pēc kara un parādās arī cilvēku atmiņu fragmentārisms, uzslāņojumi.
Bija ebreju liecinieki, kas apgalvoja, ka “Pērkonkrusts” aktīvi piedalījies ebreju iznīcināšanā, kas tā nebija, un bija latviešu liecinieki, kas apgalvoja, ka 1941. gadā ebreji nodedzinājuši Daugavpili, kas arī izklausījās vairāk pēc vācu laika avīzes “Tēvija” propagandas rakstu pārstāstīšanas. Patiesība jāmeklē kaut kur pa vidu.
Kas īsti bija Kārlis Štamers, faktiski šīs grāmatas autors? Kāpēc viņš šādus pierakstus veica?
Štamers bija pirmskara Latvijas žurnālists. 1943. gadā viņu iesauca leģionā, un viņš dienēja 15. divīzijas artilērijas divizionā. Kara laikā Štameru smagi ievainoja. Viņš zaudēja labo kāju un kļuva par invalīdu, bet arī pēckara Vācijā turpināja darboties trimdas latviešu presē, bija viens no Latviešu kara invalīdu apvienības vadītājiem.
No vienas puses, viņam pašam kā žurnālistam bija interese par šo lietu, bet no otras – viņš varēja šo darbu veikt, jo 1976. gadā trimdinieki ASV bija izveidojuši “Patiesības fondu”, lai palīdzētu tiem latviešiem, kurus apsūdzēja par iespējamiem kara noziegumiem.
Viens no tādiem apsūdzētajiem bija leģiona majors Vilis Hāzners. Viņa un vēl vairāku citu latviešu, lietuviešu, igauņu aizstāvību uzņēmās trimdas sabiedrībā arī tagad labi pazīstamais advokāts Ivars Bērziņš Ņujorkā. Bērziņam vajadzēja informāciju par Rietumvācijas juridiskās sistēmas darbu un īpatnībām šādos gadījumos.
Tāpēc Štamers dokumentēja visu prāvas gaitu un materiālu sūtīja Bērziņam. Var tikai apbrīnot, cik skrupulozi viņš veica prāvas pierakstus. Prāva notika vāciski, bet Štamers dzirdēto tulkoja un pierakstīja latviski.
Iespējams, kaut kur kādā trimdas arhīvā saglabājušies un reiz tiks atrasti viņa oriģinālie pieraksti rokrakstā, bet diemžēl pagaidām mums nav izdevies tādus iegūt, toties ir vairāki eksemplāri mašīnrakstā.
Šī grāmata varēja iznākt, lielā mērā pateicoties ASV dzīvojošajam vēsturniekam Andrievam Ezergailim. Viņš savulaik vienu no manuskriptiem ieguva no ASV Sevišķā izmeklēšanas biroja (OSI) darbinieka pulkvežleitnanta Hermana Redīna. OSI nodarbojās tieši ar kara noziegumu izmeklēšanu nacistu okupētajās teritorijās.
Grāmatas ievadā vēsturnieks Kārlis Kangeris pievēršas latviešu trimdas aprindu attieksmei pret Arāju – kaut ar mainītu uzvārdu, daudzi taču viņu pazina, bet Vācijas policija Arāju apcietināja tikai 1975. gadā!
Pārsvarā nostāja bija tāda, ka Arājs ir latvietis un mēs viņu neizdosim, pat ja zinātu, kur viņš dzīvo. Viņam bija kontakti ar bijušo militārpersonu un policijas virsnieku aprindām, ar studentu korporācijas “Lettonia” biedriem.
Tas ir pārdomas rosinošs jautājums, cik tie zināja, cik nezināja, kas kara laikā īsti bija noticis. Vācijas policijai nonākt Arājam uz pēdām 1975. gadā palīdzēja dažas personas – bijušais Arāja komandas dalībnieks Manuels Veiss un kāds Leonhards Manfrēds Švarcs, par kuru īsti nav skaidrs, kas viņš bija.
Tie bija ar Vācijas kreiso aprindām un, iespējams, arī PSRS specdienestiem saistīti cilvēki.
Jāņem arī vērā, ka pēc ebreju iznīcināšanas Latvijā 1941./1942. gada ziemā Arāja komandai piederīgos aizvien vairāk sūtīja uz partizānu apkarošanas akcijām un fronti. Viņu un viņa komandas locekļus sāka uztvert kā karavīrus.
To jau arī pats Arājs tiesas prāvā apgalvoja, ka viņa komandas funkcijas bijušas ļoti dažādas. Viena lieta bija 1941. gads un tie 300–400 vīru, kas bija saistīti ar ebreju un citu civiliedzīvotāju slepkavošanu, bet cita lieta tas, kas šīs vienības dalībnieki bija vēlāk.
Ne jau visi starp viņiem bija holokausta īstenotāji. Drošības policija nodarbojās arī ar kriminālizmeklēšanu, apsardzi un tamlīdzīgi.
Pieņemu, ka daudzu trimdinieku acīs Arājs vēlāk vienkārši bija viena no personām, kas veikusi policejiskus vai militārus uzdevumus vācu okupācijas laikā. Tāpēc viņi Arāju neuztvēra tik krasi kā mēs šodien, kad par Viktoru Arāju un viņa komandas noziegumiem zināms daudz vairāk.
Bet vispār man bija diezgan liels pārsteigums, ka trimdā netrūka diezgan daudz pazīstamu cilvēku, kas īsāku vai garāku laiku bija dienējuši Arāja komandā. Viens tāds kliedzošs gadījums ir virsleitnants Harijs Reinholds Liepiņš, gleznotājs, kura vārdā Venecuēlā nosaukta mākslas stipendija.
Liepiņš gleznoja freskas Karakasas baznīcās un bija ļoti atzīts mākslinieks, bet tajā pašā laikā pagātnē – viens no vadošajiem Arāja komandas virsniekiem. Vai Kārlis Ozols, kuru 90. gadu beigās mēģināja izdot notiesāšanai Latvijā – viņš bija Arāja komandas leitnants, rotas komandieris, 1942.–1943. gadā piedalījās Minskas geto likvidēšanas un citās bēdīgi slavenās akcijās, taču pēc kara brīvi dzīvoja Austrālijā un profesionāli piedalījās šaha turnīros.
Neviens par viņa pagātni neinteresējās. Dzelzs priekškara otrā pusē nonāca Arnolds Laukers, kuru no britu okupācijas zonas izdeva PSRS un kurš mira ieslodzījumā; Konstantīns Kaķis, kam piesprieda 25 gadus katorgā, un vēl citi.
Vienu var teikt pavisam noteikti: Rietumos izpratne par nacistu kara noziedzniekiem, to notiesāšana bija daudz maigāka nekā PSRS. Protams, es te nerunāju par tiem, ko sodīja Nirnbergas tribunālā, bet par zemāku līmeni.
Rietumos tomēr notiesāja tikai tos, kam varēja kaut ko pierādīt. Arāju pamatā notiesāja par līdzdalību 1941. gada Rumbulas akcijas otrajā dienā, 8. decembrī, jo tad varēja pierādīt viņa klātbūtni. Tajā pašā laikā zināms, ka Arāja vienība nemaz nebija tā, kas slepkavoja Rumbulā.
To darīja augstākā SS un policijas vadītāja Ostlandē Frīdriha Jekelna 12 vīru šāvēju komanda, kas bija atvesta no nacistu okupētās Ukrainas, un vēlāk viņus nomainīja šāvēji no “Einsatzkomando II”. Arājnieki tur nebija šāvēji, viņi slepkavoja Biķernieku mežā un provincē, arī ārpus Latvijas.
Kas attiecas uz padomju okupētās Latvijas justīciju, tad, kā noskaidrojusi vēsturniece Rudīte Vīksne, no 352 apcietinātajiem Arāja komandas dalībniekiem gandrīz puse saņēma 25 gadus, bet daži arī nāvessodu. Līdz ar to var droši sacīt, ka tie arājnieki, kas palika šeit, Latvijā, saņēma daudz bargākus sodus nekā tie, kas nonāca Rietumos.
Bet uz jautājumu, kāpēc Viktors Arājs kļuva par to, kas viņš bija, šī grāmata neatbild.
Arājs tiesas prāvā teic, ka 1940./1941. gadā bijis “komunists”, pēc tam, atriebības vadīts, iesaistījies vācu dienestā, bet vāciešiem “ja iedod mazo pirkstiņu, tad tie paņem visu roku”; ka darījis to, ko vācieši lika.
Protams, prāvas pierakstos var atrast kādus viņa pārliecības uzplaiksnījumus 1975. vai 1979. gada versijā, tomēr viņa 1941. gada motivācijas, iekšējās pārliecības tajā laikā pietrūkst, jo tādas lietas jau cilvēki nestāsta.
Par to, kāpēc viņš nonāca Latviešu drošības palīgpolicijas komandiera amatā, ir dažādas konspirācijas teorijas, kuras nav iespējams pierādīt.
Viss, ko mēs zinām, ir, ka 1941. gada 1. jūlijā, kad latviešu brīvprātīgie pēc padomju spēku padzīšanas pulcējas Prefektūrā, Arājs tur satiekas ar vācu Drošības policijas un SD operatīvās grupas “A” vadītāja Valtera Štālekera tulku un adjutantu, vācbaltieti Hansu Dresleru.
Arājs bija Dreslera instruktors karadienestā Latvijas armijā, un abiem tad bija draudzīgas attiecības. Visdrīzāk, pateicoties Dreslera ieteikumam, Arāju arī nozīmēja par latviešu palīgpolicijas vadītāju.
Un pēdējā vārdā Arājs savu vainu tā arī neatzina.
Domāju, viņš līdz pēdējam cerēja uz kādu mīkstāku soda mēru. Bet ir pietiekami daudz skaidru pierādījumu, ka Arājs deva pavēles, ka viņa cilvēki nogalināja ebrejus un arī viņš pats to ir pietiekami daudz darījis.
Zinot, kā nacisti to visu organizēja, būtu dīvaini, ja visi pārējie kaut ko darītu, bet Arājs tikai sēdētu malā un noskatītos.
Viktors Arājs nomira 1988. gada 21. decembrī Kaseles cietumā, tātad pēc prāvas beigām cietumā pavadīja nepilnus desmit gadus. Viņš jau arī pārsūdzēja spriedumu, taču apelāciju noraidīja.
Bet interesanti ir tas, ka vācu cietumu sistēma viņam atļāva noteiktos laikos atstāt cietumu un doties pie savas vācu draudzenes, kas nebūtu iedomājami padomju ieslodzījumā. Atgriežoties pēc vienas no šādām vizītēm, viņš arī cietumā nomira no sirdstriekas.
Viņu apglabāja Kaseles cietuma kapos. Kapavieta nav zināma, jo Vācijas likumi neļauj to publiski izpaust. Pēcnācēju, vismaz oficiāli, viņam nebija.
