Iebrukums Irākā 6
Neskatoties uz zaudēto “karu” ar Kuveitu un visām tradicionālajām un no ārpuses inspirētajām grūtībām, Sadāms joprojām saglabāja Irākā nesatricināmu varu. 1995. gada oktobrī prezidenta vēlēšanās viņš saņēma 99,96% balsu. Vēlāk, 2001. gada maijā, viņu atkārtoti ievēlēja arī par Baas Irākas nodaļas ģenerālsekretāru.
21. gadsimta sākumā Irākas valdības politikā notika būtisks pavērsiens. Atbilstoši iecerei tā dēvēto arābu sociālismu vajadzēja nomainīt ar krietni vien jaudīgāku un ilgmūžīgāku ideoloģiju, un par tādu kļuva islāms. Persijas līča kara laikā Irākas valsts ģerbonī parādījās vārdi “Allāh akbar!” (Allāhs ir visvarens). Sadāms, kurš iepriekš bija visnotaļ laicīgs valdītājs, tagad sāka aizvien biežāk vērsties pie reliģijas. Viņa retorika kļuva aizvien antiamerikāniskāka un reliģisku motīvu caurstrāvota: Irākas un ASV pretstāvi pasniedza kā labā un ļaunā pretstāvi. Tostarp Irākā sāka lietot tradicionālos šariata sodus. Iesākās pasaulē lielākās mošejas būvniecība.
Savukārt amerikāņu pusē pēc tam, kad tur valdošajam finanšu oligarhu režīmam 2000. gadā, lai arī ar lielām grūtībām, ņemot talkā ļoti smalkas blēdības, izdevās iebīdīt prezidenta krēslā izteikti aprobežoto Džordžu Bušu jaunāko, un jo sevišķi pēc 2001. gada 11. septembra notikumiem Ņujorkā un Vašingtonā, spiediens uz Sadāma valdīšanu Irākā ievērojami pastiprinājās. ASV sāka pilnībā atklāti kaldināt agresijas un kara plānus, paužot nepieciešamību “nomainīt Sadāma režīmu”. Tostarp Sadāms savu uzvaru prezidenta vēlēšanās 2002. gada oktobrī (šoreiz jau saņemot patiešām aizdomīgos 100% vēlētāju balsu) nodēvēja par Irākas tautas protesta demonstrāciju pret amerikāņu draudiem.
2002. gada augustā Irākas valdība informēja par gatavošanos uzsākt pārrunas par starptautisko novērotāju inspekciju vizīšu atjaunošanu saistībā ar Irākas militāro bruņojumu. 2002. gada 27. novembrī ANO komisijas sāka militāri rūpniecisko objektu pārbaudes Irākas teritorijā.
Taču amerikāņi vairs nespēja tik vienkārši nomierināties, pašu uzkurinātās agresivitātes gaisotnē turpinot atklāti aizdomīgi uzlūkot Sadāmu. Oligarhi prezidentam Bušam lika paust, ka Irāka tomēr joprojām ražojot masu iznīcināšanas ieročus un slēpjot šo faktu tāpēc, lai vēlāk sasniegtu dominējošo stāvokli Tuvajos Austrumos un tādējādi “apdraudētu visu civilizēto pasauli”. Lai arī galvenais ANO bruņošanās inspektors Hanss Blikss ziņoja, ka Irāka izrādījusi lielu gatavību sadarboties un visā valstī nav atrastas ne mazākās jaunu bruņošanās programmu pēdas, ASV un Britānijas specdienesti un militārais komplekss vairs nevēlējās atkāpties no saviem iepriekšējiem apgalvojumiem un panāca to, ka viņu valstu valdības pārtrauc diplomātisko procesu ar Irāku.
2003. gada 18. martā Bušam junioram lika izvirzīt ultimātu, proti, – ja Sadāms turpmāko 24 stundu laikā nepametīs Irāku, amerikāņi uzsāks karadarbību. Irāka noraidīja ASV ultimātu. 20. martā amerikāņu noorganizētā koalīcija, galvenokārt jau pašu amerikāņu un britu militārie spēki kopā ar nelielu austrāliešu kontingentu, iebruka Irākā, tā arī nesaņemot ANO Drošības Padomes attiecīgu sankciju un pilnībā ignorējot Krievijas, Ķīnas, Vācijas un Francijas protestus.
