Diktators ir dzimis! 6
Visbeidzot, Sadāms panāca galveno – oficiāli ieguva varu valstī. 1979. gada 16. jūlijā prezidents Ahmeds al Bakrs demisionēja – vai nu labprātīgi, vai piespiedu kārtā, tas varbūt pat nav svarīgi, lai gan daži avoti pauž, ka Sadāms viņam iepriekš “noorganizējis” mājas arestu. Par jauno valsts vadītāju pasludināja Sadāmu, un kopš tā mirkļa viņš sāka uzvesties kā visīstākais diktators.
Jau 18. jūlijā viņš sapulcināja augstāko partijas un valsts vadību, paziņojot, ka partijas iekšienē nobriedusi sazvērestība. Uz pasākuma skatuves izveda partijas revolucionārās padomes ģenerālsekretāru un arī valdības vadītāja vietnieku Abdulu al Huseinu Mashadu, kurš, iepriekš pamatīgi nomocīts spīdzināšanā, sāka publiski nosaukt (pēc iepriekš sastādīta saraksta) citu iespējamo sazvērnieku vārdus. Nosauktos cilvēkus tūlīt pat zālē arestēja un nogādāja uz cietumu. Tajā dienā arestēja 21 partijas Baas augstākās vadības cilvēku, kuru vidū bija visi esošās valdības ministri un Sadāma partijas līdzgaitnieki, ar kuru tiešu palīdzību viņš spēja uzrāpties varas virsotnē. Viņus apsūdzēja par slepenu ziņu nodošanu Sīrijai. Lai morāli salauztu un piespiestu atzīties visos vajadzīgajos grēkos, Sadāms pats esot licis viņiem blakus kamerās ieslodzīt viņu bērnus, kuri tur spīdzināti. Bez izņēmuma visi bijušie Sadāma līdzgaitnieki tad ātri atzinuši savu vainu, kas savukārt kalpoja par formālu iemeslu tam, lai viņus varētu publiski sodīt ar nāvi.
Tauta ātri iemācījās sajūsmā saukt: “Lai dzīvo Sadāms!” Un tā sauca visnotaļ ilgi. Un šo saucienu pavadījumā Sadāmam pilnībā un līdz galam noformējās īstena lielummānija. Viņa oficiāli izplatītajā biogrāfijā pat bija ierakstīts, ka viņš ir tiešais pravieša Muhameda znota imāma Alī pēctecis. Savukārt partijas Baas biedriem bija jānokārto īpašs eksāmens saistībā ar zināšanām par sava vadoņa biogrāfiju.
Daudzi politiķi, kuri kontaktējušies ar Sadāmu, pauduši savas domas par viņa it kā neadekvātumu. Ēģiptes prezidents Hosni Mubaraks viņu atklāti nodēvējis par “psihopātu”, Saūda Arābijas prezidents Fahds – par “psihiski nepilnvērtīgu”. Paši irākieši Sadāma valdīšanas laikā skarbi jokoja, sakot, “ja skaita pēc galvām, Irākā to ir 36 miljoni, proti – 18 miljoni iedzīvotāju un tikpat Sadāma statuju”.
Sadāma valdīšanas laikā Irākā patiešām bija uzstādīts liels skaits viņa statuju un portretu. Bija pārbūvēta arī senā valdnieka Nebukadnecara pils: tās mūra ķieģeļos bija iegravēts Sadāma vārds. Valdīšanas laikā, pastāvīgi rūpējoties par savu drošību, Sadāms katru nakti pārnakšņoja citā vietā, nepārtraukti ceļojot starp savām neskaitāmajām greznajām pilīm un bunkuriem. Irākas plašsaziņas līdzekļi Sadāmu allaž tēloja kā īstenu nācijas tēvu, kurš būvē skolas un slimnīcas un aicina atjaunot bijušo arābu pasaules varenību, tādējādi visnotaļ prasmīgi apelējot pie irākiešu un vispār visu arābu nacionālajām jūtām.
Bet savu īpašo ambīciju dēļ Sadāmam praktiski nebija sabiedroto. Viņš tā arī nespēja sakārtot labas attiecības ne ar arābu pasaules valstīm, ne tolaik vareno pretimperiālisma citadeli PSRS. Tiesa, padomju valdība gan ļoti ilgi atbalstīja Sadāmu, galvenokārt tāpēc, ka viņš no PSRS par daudziem miljardiem dolāru pirka ieročus, pat pieverot acis uz Sadāma izrēķināšanos ar komunistiem, kuri bija atbalstījuši ģenerāli Kāsemu.
