No pagrīdes uz reālu varu 6
1972. gadā Sadāms īstenoja Irākas naftas ieguves nozares nacionalizāciju, bet par tās rezultātā iegūtajiem patiešām pasakainajiem ienākumiem veica valstī vērienīgas un nozīmīgas ekonomiskās un sociālās reformas, tostarp arī veselības aprūpes jomā. Īpaši skarba bija uzsāktā cīņa ar analfabētismu. Piemēram, tiem irākiešiem, kuri vēlējās palikt neizglītoti, draudēja pat ieslodzījums uz termiņu līdz trim gadiem cietumā. Tikai vienas desmitgades laikā šīs iniciatīvas rezultātā izglītību ieguvušo cilvēku skaits Irākā palielinājās no 30 līdz 70 procentiem, un šajā rādītājā Irāka kļuva par absolūtu arābu pasaules līderi.
1973. gadā Sadāms kļuva par iniciatoru vienotas frontes ar komunistiem veidošanā, kas nodrošināja Baas režīmam abpusēji izdevīgu sadarbību ar PSRS. To atkal visgrūtāk norīt un sagremot bija amerikāņiem, kuriem turklāt ija liegta iespēja viegli smelt naudu no naftas atradnēm Irākā. Tiesa, daudzus gadus vēlāk, kad Baas valdīšana bija nostiprinājusies, Sadāms sagrāva Irākas komunistisko partiju, tostarp brutāli noslepkavojot teju vai visus galvenos tās vadītājus.
1975. gadā Sadāms ar šāha Irānu panāca tā dēvēto “Alžīrijas vienošanos”, atbilstoši kurai Irāna savā rīcībā ieguva daļu Šatelarābas upes akvatorijas, un par to tai savukārt bija jāpārtrauc kurdu nemiernieku atbalstīšana Irākas ziemeļos, kas atkal ļoti neapmierināja amerikāņus, jo viņiem no tā nebija nekāda labuma, proti, tādējādi Irākas valdībai pavērās iespēja noregulēt attiecīgo valsts iekšējo konfliktu un pašai ieviest kārtību savā zemē, nepakļaujoties nekādam ārējam spiedienam.
Tā kā vēl tad, kad Baas darbojās pagrīdē, Sadāmam bija uzticēta tās īpašās izlūkošanas un pretizlūkošanas apakšvienības Džihaz Hanin vadība, nav arī nekā pārsteidzoša, ka jaunajā valdībā Sadāmam uzticēja specdienestu kontroli. Viņa vadībā šie dienesti uzsāka ļoti vētrainu darbību – ielās tvarstīja ebrejus un, apsūdzot spiegošanā Izraēlas labā, viņus publiski pakāra, bet aiz slepeniem mūriem necilvēciski nežēlīgi mocīja un nogalināja jaunā režīma ideoloģiskos pretiniekus.
Viens no daudzajiem autoriem, kurš rakstījis par Sadāmu, arābu žurnālists Saīds Abūriss savā grāmatā vēsta, ka itin visā, ko veica Sadāms, bijusi jaušama Staļina personības slēpta ietekme. Īpaši tas izpaudies izteiktajā akcentā valsts drošības sistēmai un kriminālu elementu iesaistīšanu tajā. Mazizglītotie neģēļi bija uzticīgi Sadāmam, jo labi apzinājās, ka bez Sadāma viņi nebija, nav un nekad arī nekas nebūs. Ja Sadāms gribēja no kāda pretinieka atbrīvoties, viņš šo cilvēku ar savu neģēļu drošībnieku rokām vienkārši nogalināja. Protams, apritē ir arī gūzma dažādu baumu par metodēm, kādas Sadāms izmantojis – vannas ar skābi, asfalta ruļļi un tamlīdzīgi, taču tam gan nekādi pārliecinoši pierādījumi nav atrasti. Bet, kas zina, varbūt kāds tāds gadījums viņa specdienestu rokaspuišu izpildījumā arī ir bijis.
Pakāpeniski Sadāms nostiprināja savu ietekmi, vienlaikus aizvien vairāk atstumjot otrajā plānā nominālo valsts galvu Ahmedu Hasanu al Bakru. Taču pētnieki allaž uzsver, ka nedrīkst neizcelt arī to, ka ar vistiešāko Sadāma līdzdalību Irāka patiešām spēja veikt īstenu izrāvienu ekonomikas jomā. Pateicoties naftas nozares nacionalizācijai, valstī pārsteidzošā tempā būvēja skolas, slimnīcas, elektrostacijas un iesākās plānveida analfabētisma likvidēšanas programma. Katrā ziņā dzīves līmenis tādā rietumnieku vērtību izpratnē kļuva par vienu no augstākajiem Tuvajos Austrumos. Pats Sadāms šo pārbūves formulu noformulējis kā devīzi: “Spēcīga ekonomika, spēcīga armija, spēcīga vadība.”
