Sadāma sindroms 6
Protams, Sadāma personību un viņa lomu Irākas un varbūt pat visas pasaules vēstures mērogā var traktēt dažādi. Kā jau allaž šādos gadījumos – itin nekas nav viennozīmīgi. Taču ir viena lieta, ko nevar noliegt neviens – tā ir viņa ļoti lielā drosme un vīrišķība. Ar to galvenokārt domāta gan viņa kā gāzta diktatora visnotaļ cienījamā izturēšanās gan aresta brīdī, gan arī vēlāk, līdz pat pēdējam savas dzīves mirklim. Piemēram, brīdī, kad viņu 2003. gada 14. decembrī arestēja, Sadāms bija pamatīgi bruņots, taču neizrādīja nekādu pretošanos un pilnīgi skaidri un saprotami pateica: “Mani sauc Sadāms Huseins!”
Amerikāņi no Sadāma arestu pārvērta par sev raksturīgu balagānisku dižošanos. Acumirklī visu pasauli aplidoja video kadri, kuros redzams zemē nogāztais arestants un tas, kā ārsts gumijas cimdos iztausta matiem un bārdu noaugušā, krietni vien jau savecējušā Sadāma galvu un pārskaita viņa zobus.
Tiesa, vēlāk, kad jau bija sācies tiesas process, Sadāms pārvērtās. “Sanitārās apstrādes” laikā viņam vardarbīgi noskuva bārdu, taču ieslodzījumā viņš to atkal ataudzēja. Un tagad ievērojamā cilvēka slavenajā militārajā frencī, slavenajā beretē un ar slavenajām ūsām vietā publikas priekšā visnotaļ negaidīti iznāca majestātiski impozants večuks sniegbaltā kreklā ar neaizpogātu apkaklīti, kurš turklāt nemāksloti lepni – bez izbailēm un bez jebkāda pārmetuma vai aizvainotības grimases – raudzījās savos tiesātājos, atbildot uz viņu jautājumiem ar gluži kā no ložmetēja izšautiem Korāna aforismiem un citātiem.
Lielākā daļa pietiekami autoritatīvu (vismaz pašos Rietumos) starptautisko organizāciju pārstāvji vairākkārt pauduši, ka Sadāma tiesāšanas process ritējis ar daudziem pārkāpumiem. Aizstāvībai nerādīja daudzus dokumentus, kurus apsūdzība piedāvāja kā pierādījumu avotu, apsūdzēto regulāri izraidīja no tiesas zāles par viņa visnotaļ trāpīgajiem un asprātīgajiem izteicieniem saistībā ar saviem apsūdzētājiem un tiesnešiem. Pirmo Sadāma advokātu komandu vispār izformēja neilgi pirms tiesas procesa sākuma, kas tādējādi apgrūtināja darbu jaunajiem advokātiem, lai gan arī viņi acumirklī pauda neuzticēšanos tiesas leģitimitātei. Un, visbeidzot, gan šos advokātus, gan lielu daļu aizstāvības sarūpēto liecinieku sāka plānveidīgi nogalināt, un slepkavas neviens pat lāgā nemeklēja. Tāpat tiesa pieļāva, ka tiesas zālē allaž atradās šaubīga publika, kuras pārstāvji nereti metās Sadāmam virsū un sāka viņu fiziski iespaidot.
Interesanti, ka pirms nāvessoda izpildes izplatīja Sadāma atvadu vēstuli, kurā viņš aicināja Irākas tautu un visus cilvēkus “aizmirst ienaidu, jo tas nedod iespēju būt taisnīgam, aptumšo skatienu un atņem saprātu”.
