Sadāma arests un tiesāšana 6
Sadāmu amerikāņu vienība 2003. gada 13. decembrī atrada kādā pazemes bunkurā aptuveni 15 kilometru attālumā no Tikrītas. Lai arī ziņas par viņa arestu labvēlīgi uzņēma daudzi amerikāņiem paklausīgo pasaules valstu vadītāji, pašā Irākā, jo īpaši sunnītu apdzīvotajā Tikrītas reģionā, iesākās plašas protesta akcijas. Tieši pieciem sunnītu klanu līderiem bija galvenā loma pretošanās kustības organizēšanā pret okupācijas spēkiem. Savukārt pēc tam, kad okupantu apstiprinātā Irākas pagaidu valdība ar Ijādu Alavī priekšgalā saņēma visas pilnvaras, Sadāmu 2004. gada 30. jūnijā nodeva Irākas varas iestādēm, un jau nākamajā dienā viņš stājās tiesas priekšā Bagdādē.
2005. gada jūlijā Sadāmam beidzot izvirzīja pirmo oficiālo apsūdzību – par noziegumiem pret cilvēci Aldužeilā, jo apsūdzība uzskatīja, ka šī epizode par kurdu indēšanu ar gāzēm ir visvieglāk pierādāma. Kopā ar Sadāmu uz apsūdzēto sola bija nokļuvuši arī citi gāztā režīma atbildīgu posteņu pārstāvji, tostarp – Irākas izlūkdienestu vadītājs Sadāma brālis Barzans Ibrahīms Ramadāns, vicepremjers Taha Jasins Ramadāns, Revolucionārās tiesas priekšsēdētājs Avads Hamads al Bandars un citi. 30. jūnijā tiesai vēl nodeva bijušo Irākas premjerministru Tariku Azīzu un aizsardzības ministru Sultānu Hašīmī.
Sadāms kaismīgi apstrīdēja procesa likumību, ko bija iniciējuši okupantu spēki un kas atbilda ASV interesēm. Tā, protams, bija patiesība, taču to neuzskatīja par iemeslu, lai mestu mieru izmeklēšanai un sodīšanai. 2006. gada februārī Sadāms paziņoja, ka kopā ar citiem apsūdzētajiem uzsācis bada streiku. Izmeklēšanas gaitu sarežģīja arī tas, ka apsūdzēto advokāti regulāri boikotēja tiesas sēdes, pieprasot tiesneša Raufa Abdela Rahmāna nomaiņu, savukārt daudzi uzaicinātie liecinieki atteicās liecināt pret Sadāmu. Jūlijā apsūdzētā Sadāma “komanda” pasludināja vēl vienu bada streiku.
2006. gada 5. novembrī Rahmāna vadītā tiesa pasludināja spriedumu Sadāmam – nāves sods pakarot. Tādu pašu sodu piesprieda arī viņa brālim Barzanam un al Bandaram. Bijušie partijas Baas Aldudžeilas rajona funkcionāri Abdula Kāzims Ruvaijīds, viņa dēls Mižers Abdula un Alī Daijī Alī saņēma 15 gadu ieslodzījumu cietumā. Partijas funkcionāru Mohamedu Azavī Alī šajā epizodē atzina par nevainīgu. Atbilstoši Irākas likumiem apelācija saistībā ar spriedumu Sadāmam un citiem notiesātajiem stājās spēkā automātiski.
Jāpiebilst, ka Sadāma tiesas process noritēja Bagdādē ASV bruņoto spēku bāzes Camp Victory teritorijā, kas izvietota starptautiskās lidostas slēgtajā zonā. Apelāciju noraidīja, un 26. decembrī Irākas apelācijas tiesa atstāja spriedumu spēkā, turklāt nosakot, ka tas izpildāms tuvāko 30 diennakšu laikā. Tik ilgi negaidīja, to izdarīja jau pēc dažām dienām. 2006. gada 30. decembrī Bagdādē bijušo Irākas diktatoru Sadāmu krietni vien nežēlīgos apstākļos pakāra. Sadāma pēdējie vārdi pakāršanas laikā bijuši šādi: “Nost ar nodevējiem, amerikāņiem, spiegiem un persiem!”
Lai kā arī būtu, bet amerikāņiem tik izdevīgā Sadāma sodīšana ar nāvi patiesībā viņu acumirklī beidzot patiešām iecēla nacionālā varoņa, mocekļa un cīnītāja par musulmaņu ticību kārtā. Turklāt Sadāmu pakāra burtiski dažas minūtes pirms tam, kad muedzīni bija aicinājuši musulmaņus uzsākt rīta lūgšanu, kas iezīmē Ramadāna mēneša noslēgumu un ievada svētkus. Tādējādi bija vismaz ievērota formālā reliģiskā tradīcija un eksekūcija it kā neaptumšoja musulmaņu svētkus.
Amerikāņi neļāva Sadāmam nodzīvot līdz apaļajai 70 gadu jubilejai. Pati nāvessoda izpilde būtībā neatstāja vienaldzīgu nevienu, kurš redzēja attiecīgos drebelīgos mobilajā tālrunī it kā slepus uzfilmētos kadrus no šī pasākuma. Musulmaņu pasaulē šie kadri izraisīja ne tikai masu nemierus un asiņainas sadursmes, bet arī plašu pašnāvību vilni – sevišķi pusaudžu vidū! –, ko uzskatīja par īpašu solidaritātes izpausmi. Vēlāk šo parādību nodēvēja par “Sadāma sindromu”.
Šai eksekūcijai sekojošie terora akti 2006. gada decembri padarīja par pašiem amerikāņiem vissmagāko periodu viņu divus gadus ilgās Irākas okupācijas laikā. Jau diennakti pēc nāvessoda izpildes Sadāmam terora aktos bojā gājušo amerikāņu kareivju skaits tuvojās simtam. Prezidents Bušs bija spiests uz to reaģēt ar kārtējo paziņojumu, kurā pauda, ka “būs jaunas grūtības, kas no amerikāņiem joprojām prasīs pašuzupurēšanos jaunās Irākas demokrātijas progresa vārdā”.
