“… ārā no rāmjiem” 0
Jelgavas Zinātniskās bibliotēkas galerijā līdz 29. janvārim apskatāma Ritas Leles izstāde “… ārā no rāmjiem”.
Mākslinieces izdomātais izstādes nosaukums ir daudznozīmīgs jau pats par sevi, taču Ritas Leles daiļrades sakarā tas aplūkojams vēl jo plašāk.
Viņa ir dzimusi Kolkā, patlaban dzīvo Mazirbē. No tā vien nojaušams, ka māksliniece ir ar lībiskām saknēm, tādēļ piedalās līvu mākslinieku izstādēs gan Latvijā, gan ārpus tās robežām. Rita Lele savu lībisko izcelsmi neuzsver. Māksliniecei būtiskāks ir kas cits – tas, ka viņa ir gleznotāja. Krāsu māksla Ritas Leles dzīvei iedod nozīmi, saturu un attaisnojumu. Dzīves mērķa labad māksliniece ir mācījusies gan Liepājas lietišķās mākslas vidusskolā, gan Latvijas Mākslas akadēmijas Pedagoģijas nodaļā, tomēr viņa ir klusais darītājs, kam svarīgs ir pats process, nevis publikas ievērība.
Atgriežoties pie izstādes nosaukuma, jāteic, ka tas, pirmkārt, jāsaprot burtiskā nozīmē. Parasti rāmis ierobežo gleznas laukumu un piešķir tai satvaru. Kā zināms, atsevišķi mākslinieki bieži vien to nelieto kādu iemeslu dēļ – tā ietaupa naudiņu vai arī uzskata, ka rāmis traucē uztverei un tamlīdzīgi. Kā daudzi kolēģi, arīdzan Rita Lele lieto rāmi, taču viņa uz rāmja turpina gleznas motīva atainojumu. Tiesa, arī tas nav nekas jauns. Retāk – kā Rita Lele – šādā veidā it kā savieno mākslu ar realitāti, ar dzīvi. Tas otrkārt. Jāpiezīmē, ka Rita Lele visbiežāk glezno nevis uz audekla, bet uz rupja kartona vai pat koka dēlīšiem, darba kompozīcijā un tēlojumā iesaistot dēlīšu koka šķiedru rakstus. Tas jau treškārt.
Ceturtkārt, māksliniecei glezna nav nedz dekoratīvs krāsu kaleidoskops, nedz patiesībā arī mazāk vai vairāk iezīmēts emociju izklāsts. Ritai Lelei gleznošana ir meditācija, kas to pietuvina budismam. “Stundas, ko es veltu klusai gleznošanai meditējot, man tuvojas atbrīvotai apcerei,” savā bakalaura darba teorētiskajā izklāstā raksta māksliniece un citviet turpina: “Personisko jūtu tiešā klātbūtne samazināta līdz minimumam, atklājot dabas sirdi.”
Kā viņas teorētiskie uzskati atspoguļojas glezniecībā? Rita Lele galvenokārt pievēršas ainavai, bet izstādē Jelgavā ieraugāmi tāpat portretiski un figurāli darbi. Visbiežāk māksliniece glezno lībisko jūras krastu, kas liekas neapdzīvots, cilvēku pamests un kur savā dabā brīvi aug smilgas un citi augi, kas piemērojušies jūrmalas smilts askēzei, vēju izlocīti krūmi, vientuļi koki. Arī mežs paveras skatītāja acīm tāds, kāds tas ir: tur aug dažādi augi, sūnas, turpat ir nokaltuši zari, celms ar nolūzušo stumbeni, un tur iemājojis pūpēdis. Kā liekas, gleznotāja nav atlasījusi tikai to, kas viņai ainavā nepieciešams, nevajadzīgo aizmirstot iekļaut kompozīcijā. Viss ir tik dabiski vienkāršs, tas tāpat nav fotogrāfiski precīzs redzētā fiksējums krāsās. “Es eju sarunāties ar priedēm un tikai tad, kad es ar mīlestību tām pieskaros, saņemu atļauju tās gleznot,” atklāj Rita Lele. Acīmredzot šis vārdos nepasakāmais ir ielikts gleznā, un jūtīgi cilvēki to samana, ieskaitot mākslinieci savējo pulkā, ar ko patīkami sarunāties un klusēt. Tikpat nesamākslots viņas darbos parādās cilvēks – bērns, meitene, vīrietis – gan kā realitāte, gan turpat līdzās kā atmiņās vai domās skatīts. Arī cilvēki gleznoti ļoti reāli precīzi, tajā pašā laikā jūtams – viņus ietver laika migliņa, ko nevar precīzi definēt.
Gleznotāja savu mākslas stilu sauc par superreālismu, jo “ūdeni veido neskaitāmi pilieni, pat gaisu var ieraudzīt kā kustīgus punktiņus,” viņa raksta izstādes anotācijā. Daļēji tas sasaucas ar mākslas vēsturē pazīstamo virzienu puantilismu, latviešu mākslinieces gadījumā tas nozīmē dabai tuvu krāsu attēlojumu, taču vēl vairāk samanāma iekšējā enerģija, ko Rita Lele ieliek savā darbā gleznojot un ko viņa pati definē kā “cilvēka un dabas emocionālo vienotību”. Varbūt tas ir tas, ko mēs visi saucam par mūžību un ko Rita Lele varbūt ir pratusi iedēstīt savā mākslā.
