“Kad uzzināju, ka bērns nedzird, es …” Valmieriešu Barbas un Ginta bērni piedzima nedzirdīgi 10
Dace Ezera, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Valmieriešu Barbas un Ginta bērni Roberts un Emīlija Ērgļi piedzima nedzirdīgi. Emīlijai šobrīd ir 17, bet Robertam 19 gadi, un viņi ir dzīvespriecīgi, darboties un pasauli izzināt griboši jaunieši ar daudzpusīgām interesēm, kuru ikdiena neatšķiras no viņu vienaudžu dzīves ritma un iespējām.
Ģimene kopā jūtas laimīga, atbalstot viens otru, palīdzot grūtā brīdī, priecājoties par katra veiksmēm, un viņus noteikti vieno dzīves mīlestības spēks.
Roberts piedzima vesels un ņiprs puika. Auga un priecājās, paniķojās kā visi bērni. Kad zēnam bija desmit mēneši, ģimene uzzināja, ka dēls ir pavisam nedzirdīgs, tāpēc jau gada vecumā Roberts sāka lietot Latvijas Bērnu dzirdes centrā piešķirto dzirdes aparātu.
Mamma Barba stāsta: “Ļoti ātri uzzinājām, ka šādā situācijā ir arī vēl tāda iespēja – kohleārie implanti. Bet tajā laikā šādas medicīniskās ierīces Latvijā bija pieejamas par ļoti lielu naudu, bet mums tādu līdzekļu nebija. Līdzcilvēku iedrošināti, sākām ziedojumu vākšanas akciju sadarbībā ar Latvijas Sarkano Krustu.
Paralēli par valsts finansējumu medicīnas ierīču iegādei bērniem ar dzirdes traucējumiem cīnījās arī Latvijas Bērnu dzirdes centra darbinieki un vadītāja daktere Sandra Kušķe. Pateicoties kopīgajiem pūliņiem, 2004. gada augustā Robertam triju gadu vecumā tika veikta kohleārā implanta operācija, kuras laikā iekšējās auss gliemezī tiek ievietota elektrodu ierīce, kas skaņu pārveido elektriskā impulsā.
Kad operācija, kuru veica asociētās profesores Ligijas Ķīses komanda Paula Stradiņa klīniskajā universitātes slimnīcā, bija veiksmīgi notikusi, sākās nākamais – mācīšanās – etaps. Kopā ar skolotājiem daudz nācās apgūt gan Robertam, gan pārējiem ģimenē.”
Līdzīgu ceļu dzirdes problēmu risināšanā nācās iet arī Roberta māsai Emīlijai.
“Piedzima meitiņa, un viņai uzstādītā diagnoze atkārtoja to, ko bijām jau iepazinuši ar Robertu. Divas nedēļas pēc dzimšanas uzzinājām, ka Emīlija nedzird tāpat kā brālis. Vispirms, protams, pārvarējām sāpes un satraukumu, tad turpinājām sadarbību ar Latvijas Sarkano Krustu un vācām līdzekļus Emīlijas kohleārajam implantam.
Daudz kas tobrīd notika paralēli – gan finansiālo lietu kārtošana, gan nepieciešamo medicīnisko ierīču attīstība. Valsts finansējuma piešķirtā operācija tika veikta ar saziedotās naudas piemaksu, lai iegūtu tajā brīdī austriešu firmas “MED–EL” pašu jaunāko kohleāro implantu,” turpina Barba.
Vairāk darot, vairāk padara
“Tā nu mums, mammām, bija mazliet vieglāk visu pārdzīvot kopā, jo cerīgais notikums reizē bija arī lielais nezināmais, mēs varējām viena otru atbalstīt ar saviem stāstiem par piedzīvoto līdz tam brīdim, kad satikāmies šajā situācijā – kohleārā implanta operācijā.
Emīlijai operācija notika divu gadu vecumā, divas dienas pēc dzimšanas dienas. Šoreiz man nācās vienai pavadīt trīsarpus stundas tumšā novembra dienā, nebija blakus čalojošo citu māmiņu, bet tētis Gints bija mājās ar Robertu.
Pēc operācijas bija tik laimīga sajūta – Emīlija varēs dzirdēt! Jo mums jau bija pieredze, ka Roberts veselu gadu dzird, mācās klausīties un cenšas arī runāt. Kad šīs operācijas bija pagājušas un bērni sāka runāt pirmos vārdiņus, viss tālāk ritēja veiksmīgi,” priecājas mamma. Bērni devās bērnudārza gaitās un cītīgi mācījās pie skolotājas Uldzes Strazdiņas.
Ikdienas dzīvē Ērgļiem tāpat kā citās ģimenēs – bērni bērnudārzā, vecāki darbā, vecmāmiņām līdz pensijai bija vēl 20 gadu… “Kad tuvojās bērnudārza laika noslēgums, Uldze piedāvāja aizbraukt uz Brenguļu sākumskolu aprunāties. Viņa kā skolotāja redzēja, ka Robertu ir jāvirza mācīties vispārizglītojošajā skolā.
Bet bērnam ar dzirdes uztveres traucējumu vēlama klase ar mazāku kolektīvu. Brenguļu sākumskola ir mūsu atbilde jautājumam, kā bērnam ar dzirdes traucējumiem iekļauties vispārizglītojošo skolu sistēmā. Brenguļu sākumskola kļuva par Roberta un vēlāk arī Emīlijas pirmo skolu,” turpina Barba.
Viņa uzskatu, ka lielākai daļai jaunākā skolas vecuma bērnu ir piemērotas klases ar mazāku audzēkņu skaitu, jo šajā vecumā bērniem ir jāapgūst pamata prasmes – lasīšana un rakstīšana, rēķināšana un, galvenais, sadarbība ar pedagogu.
“Paldies Brenguļu sākumskolas skolotājiem un atbalsta personālam! Viņi deva bērniem lielisku iespēju sagatavoties tālākai izglītībai lielo skolu lielajās klasēs, kur daudz grūtāk iekļauties, grūtāk nodrošināt individuālu pieeju audzēkņiem. Tieši Brenguļu sākumskolā Roberts sāka dejot skolas deju kolektīvā, jo mazā skolā visos pasākumos piedalās visi.
Tas notika, pateicoties tautisko deju skolotājai Liānai, un pēc pirmās klases Roberts ar skolas kolektīvu devās uz saviem pirmajiem lielajiem deju svētkiem. Ģimenē visiem bija milzīgs prieks par viņa azartu un dzīvesprieku, par spēju dejot ritmā. Turklāt arī mūsu bērnu vecmāmiņa Liesma ir deju skolotāja ar lielu pieredzi un ar tautas deju audzinājusi gan savu dēlu, gan mani,” par ģimenes tradīciju priecīga ir Barba.
Kad pienāca laiks doties uz skolu Emīlijai, ceļš uz Brenguļiem bija jau labi zināms.
“Emīlija Brenguļos pirmajā klasē sāka mācīties kopā ar savu draudzeni Martu no bērnudārza grupas. Arī tas palīdzēja iejusties skolā vēl jo veiksmīgāk. Piektajā klasē Roberts, pēc tam arī Emīlija, turpināja mācības Valmieras pamatskolā, abi arī kļuva par skolas tautas deju kopas “Pērkonītis” dalībniekiem.
Valmieras pamatskolā Roberta un Emīlijas vecmāmiņas izveidotajā klasiskās dejas pulciņā abi apguva arī baleta mākslas pamatus, kur vingrinājumi palīdzēja nostiprināt plastiku. Diemžēl Emīlijai neizdevās piedalīties ilgi gaidītajos Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkos, jo pandēmijas dēļ 2020. gadā tos atcēla.
Savukārt brālis uz lielajiem svētkiem ticis jau trīs reizes – pēc pirmās, sestās un desmitās klases,” priecājas mamma.
Simtgades svētkos Rīgā no ģimenes piedalījušās trīs paaudzes – vecmāmiņa, mamma un dēls! Ērgļu ģimenes atvases pabeigušas arī Valmieras Mākslas un dizaina vidusskolas septiņgadīgo vizuāli plastikās mākslas programmu, kur tāpat sastapa daudz brīnišķīgu skolotāju – mākslinieku, bet Emīlija vēl četrus gadus mācījusies klavierspēli Valmieras mūzikas skolā pie skolotājas Irinas Grīnbergas.
“Esmu pārliecināta, ka visa šī izglītības pieredze dažādās skolās, dažādās grupās un sadarbība ar skolotājiem Robertam un Emīlijai ir nākusi par labu. Kad vairāk dara, vairāk arī padara!” pārliecināta abu jauniešu mamma.
Sāka ar puzli un burtiņiem
“Ar tiem mazajiem aparātiņiem, kuri bija bērniem sākumā, man liekas, viņi īsti labi tomēr nedzirdēja. Kad tika saņemti kohleārie implanti, pie skolotājas Uldzes abi jau varēja mācīties, sēdēt pie galda un pildīt konkrētus uzdevumus, vecumam atbilstošus.
Puzli salikt, burtiņus atrast – tā ir kā mācīšanās mācīties. Tas ļoti palīdz, kad aparāts jānoskaņo. Emīlija stāsta, ka implantu pat nejūtot – viss esot perfekti. Kad abi bērni bija maziņi, izmantojām īpašu stiprinājumu, tādu ieliktnīti ausī, kurš nodrošināja, lai aparātiņš turētos,” atceras mamma.
Viņa ļoti priecājas, ka abi ir dejotāji, aktīvi piedalās sporta nodarbībās, turklāt Emīlija iemīļojusi arī baletu. Kad bija pavisam mazi, Emīlija un Roberts Valmierā apmeklēja parasto bērnudārzu “Bitīte”, jo pēc surdopedagoģes Uldzes Strazdiņas ieteikuma nedzirdīgam bērnam jāatrodas tādā vidē, kur bērni normāli runā un komunicē atbilstoši savam vecumam.
“Emīlijai un Robertam bija savā ziņā mulsums, kad viņi nonāca sākumskolā pirmajā klasē, kur bija jau 25 bērni. Uzskatu – jo mazāk bērnu, jo vieglāk mācīties. Īpaši svarīgi tas ir, uzsākot skolas gaitas.”
Emīlija pati iestarpina, ka mazajās klasītēs viņai visvairāk patikusi matemātika un sports – daudzas reizes piedalījusies basketbola sacensībās. Tagad abi ar brāli mācās Valmieras Valsts ģimnāzijā.
Emīlija 10. klasē, Roberts 12. klasē, bet mamma par abu skolas gaitām teic: “Kad sapratu, ko mani bērni var, es noteicu, ka arī tautas dejas un mākslas skola viņiem būs obligāti! Arī tad, kad negribas, kad ir grūti.”
Būtu vajadzīgi skolotāju palīgi
Emīlija stāsta – viņa savā ikdienā jūtas kā ikviens cilvēks, pat aizmirstot par dzirdes ierīces esamību. Tā netraucē arī sporta nodarbībās.
“Daudzi klasesbiedri sākumā nāca klāt un prasīja, kas man ir uz auss. Jautāja – kas tas tāds par brīnumu? Dažreiz, ieraugot aparātu, cilvēki domā, ka esmu nedzirdīga un nevaru runāt. Bijuši arī tādi brīži, kad citi bērni aizgājuši prom no manis, tas tāpēc, ka nepazīstamais nobiedē,” savā pieredzē dalās Emīlija.
Ar prieku viņa stāsta, ka ļoti patīkot slidot un mēdzot laiku pa laikam arī uzspēlēt klavieres. Savukārt Robertam pie sirds ir šaha spēle, māksla, fizikas eksperimenti un matemātika. Patīk vērot dabu un būt mežā.
“Paralēli Valmieras Valsts ģimnāzijai es mācos arī Mākslas un dizaina vidusskolā, un mākslas nodarbības man tuvas. Pēc ģimnāzijas beigšanas gribu turpināt izglītību Rīgā kādā no augstskolām. Domāju par arhitekta, inženiera specialitāti, bet viss atkarīgs, kurā augstskolā tikšu iekšā,” pastāsta Roberts.
Bet Emīlija teic: “Es vēl par tik tālu nākotni nedomāju un dzīvoju šodienai. Es izbaudu dzīvi.”
Savukārt mamma, pārdomājot līdz šim noieto ceļu, atzīst: “Valsts līmenī būtu nepieciešams vairāk palīdzēt vecākiem, kuru bērniem vajadzīgs kāds īpašs atbalsts. Tā varētu būt arī psiholoģiskā palīdzība, bet katrs gadījums jāskata atsevišķi, vajadzības noteikti katram savas. Man palīdzēja tas, ka bija sadarbība ar skolotāju Uldzi Strazdiņu. Tomēr viens cilvēks nespēj visiem palīdzēt, lai kā arī vēlētos.
Man liekas, jāattīsta tās lietas, kas atstātas novārtā. Runa ir par iekļaujošo izglītību. Lai būtu skolotāja palīgi, asistenti, kas bērnam var pienākt klāt un vēlreiz paskaidrot uzdevumu. Dažreiz gadās, ka bērns ar dzirdes traucējumiem pārprot un nepareizi izpilda uzdevumu.
Ja skolotājam klasē ir 25 bērni, viņš var arī visu nepamanīt. Manējiem gan maz tādu gadījumu bijis, bet ir. Domāju, tas nav vajadzīgs tikai bērniem ar dzirdes traucējumiem. Būtu ļoti labi, ja šo jomu attīstītu un skolās darbotos skolotāju palīgi.”
Nežēlot laiku un mīlestību
Barba stāsta, ka Emīlijas un Roberta ģimnāzijā visi skolotāji mācījušies pedagogu tālākizglītības kursos, lai apgūtu profesionālas iemaņas un izprastu bērnus ar dzirdes traucējumiem.
Uzsākot mācības ģimnāzijā, Roberta klasē nebija tik daudz audzēkņu, bet, kad Emīlija aizgāja uz 7. klasi, tajā mācījās 30 bērni.
Tādā situācijā skolotāji stundās nevar vienādi veltīt uzmanību visiem, tāpēc sākums šajā skolā meitai bijis grūtāks un sarežģītāks, adaptācijas periods garāks. Mamma devusies arī pati aprunāties ar skolotājiem un atzīst, ka viņi bijuši ļoti atbalstoši.
“Brīvajā laikā mājās labprāt visi spēlējam galda spēles – skrablu, kārtis un citas. Mums visiem patīk kaut kur aizbraukt, un Emīlijai ir sapnis kādreiz doties uz Itāliju. Jau trīs gadus mums ir sunītis, taksītis Londa, un tas ļoti maina ikdienas dzīves ritmu.
Tagad, kovida laikā, bērni mācās attālināti un viņiem ir jauns izaicinājums. Tētis ir programmētājs, es strādāju Vidzemes slimnīcas laboratorijā. Visi esam savos pienākumos, tomēr uzskatu, ka galvenais ir pievērst uzmanību savam bērnam un nežēlot tam laiku.
Mūsu ģimenē bērni vienmēr bijuši mums abiem kā vecākiem svarīgi. Kad uzzinājām, ka Roberts nedzird, pat nedomājām, ka dēls varētu mācīties parastajā skolā. Jau plānojām Valmieras vājdzirdīgo bērnu skolu, sākām mācīties zīmju valodu, lai tā sazinātos ar Robertu, par psiholoģiskām lietām vispār neaizdomājāmies. Darījām to, ko tajā brīdī varēja darīt.
Bet skolotāja Uldze bija tas cilvēks, kurš pateica, ka Robertam jāapmeklē parastā skola. Tieši viņa runāja ar Brenguļu sākumskolas direktori, un šī mācību iestāde bija ārkārtīgi atsaucīga – gatava uzņemt Robertu un Emīliju,” priecājas abu bērnu māmiņa un turpina, ka skolotāji tur ir fantastiski.
Brenguļu sākumskola bijusi vieta, kur visus samīļoja – bērnus, vecākus, opīšus, omītes. Tur vienmēr jutušies gaidīti kā lielā ģimenē, un tā ir mazas skolas priekšrocība. Šis mīļums bērnam dod drošības sajūtu un pārliecību, ka viņš spēj visu.
Bērniņš uztver vibrācijas
“Tajā brīdī, kad sāpe par nedzirdīgo bērnu ir pārdzīvota, kad šis fakts ar draugu vai psihologa palīdzību ir pieņemts, tad vajag audzināt šo bērnu kā parasti. Mācīties pašam līdzi, bet nebūt ar kaut kādām ļoti lielām gaidām.
Kad aizgāju uz skolu, es sapratu – o, mani bērni var izdarīt to, var izdarīt to! Lieliski! Katru reizi man bija pārsteigums par to, ko viņi spēj. Nebija man tāda uzstādījuma, ka manam bērnam pēkšņi jākļūst par valsts prezidentu vai ievērojamu personu.
Es pati tāda neesmu, un arī par bērniem nav tādas gaidas, ka viņiem jābūt ļoti gudriem, ļoti bagātiem vai kā citādi ļoti izciliem. Galvenais – lai ir paēduši, izstaigājušies svaigā gaisā un priecīgi, lai izpildīti mājas darbi. Tas nozīmē – piepildīti!
Svarīgākais dzīvē ir mīlestība, un, ja bērns grib parunāties, tad vajag uzklausīt, nevis dzīt projām. Laiks jāatrod. Vislabākais, kas var būt attiecībās ar bērnu, – tā ir saruna,” pārliecināta Barba un stāsta – pirms vēl uzzinājusi, ka Roberts nedzird, visu laiku dziedājusi viņam šūpuļdziesmas.
“Kad uzzināju, ka bērns nedzird, es apklusu uz kādu brīdi, bet tad sapratu, ka viņš jūt vibrāciju, turēju dēla mazo rociņu pie kakla, skatījos acīs un atkal dziedāju. Viņš taču juta skaņas vibrāciju un manu elpu! Tas ir padoms vecākiem, kuriem ir mazi, nedzirdīgi bērniņi. Ar bērniņu jādarbojas, jārotaļājas, un no tā arī rodas liels prieks,” atzīst nu jau divu pieaugušu jauniešu mamma.
Draudzība uz mūžu
Uldze Strazdiņa kā surdopedagoģe, kura māca bērniem ar dzirdes traucējumiem klausīties, saprast runu un runāt, ar Robertu un Emīliju strādājusi no pusotra gada vecuma.
“Robertu pie manis pirmoreiz atveda, kad viņam bija pusotrs gadiņš. Tad Roberts pirmās skaņas mācījās saklausīt ar aizauss dzirdes aparātiņiem. Ar tik mazu bērnu vēl nebiju strādājusi. Vēlāk jau kopā ar Robertu un Emīliju mācījos, kā darboties ar bērnu, kuram ir kohleārais implants. Bērni bija pavisam mazi, bet sadarbība ar viņiem veidojās apbrīnojami labi. Tik čaklus skolnieciņus katrs skolotājs var tikai vēlēties,” stāsta Uldze.
Arī tad, kad brālis un māsa sāka mācīties skolā, abu sadarbība ar skolotāju turpinājās.
“Nodarbības notika svētdienās. Bērni paši teica, ka viņiem ir sava svētdienas skoliņa. Nenoliedzami bija reizes, kad Roberts un Emīlija svētdienas rītos daudz labprātāk nodarbotos ar kaut ko citu. Bet allaž tomēr viņi darīja to, kas bija jādara, – klausījās, lasīja, rakstīja un runāja, runāja… Tas bija vajadzīgs, lai valoda kļūtu bagātāka un mācībās būtu vieglāk.
Roberts un Emīlija vienkārši bija ļoti centīgi un joprojām tādi ir. Tagad mēs satiekamies reizi pa reizei, lai aprunātos, kā katram klājas. Abi jaunieši mācās vidusskolā un ar mācībām galā tiek paši. Prieks par to, kā viņi ir spējuši iekļauties sabiedrībā.
Roberts un Emīlija ir mani pirmie dzirdes bērni, kuriem palīdzēja kohleārais implants un mūsu kopīgās nodarbības. Kopā ar viņiem esmu daudz guvusi kā savas jomas speciāliste,” teic U. Strazdiņa.
Viņa stāsta, ka ar Roberta un Emīlijas ģimeni izveidojusies cieša emocionāla saikne.
“Joprojām esmu laipni gaidīta viņu ģimenes svētkos, tā ir draudzība uz mūžu,” emocionāli atzīst skolotāja. Viņas pirmie dzirdes bērni ir izauguši, bet darbs turpinās. Uldze Strazdiņa strādā Valmieras Gaujas krasta vidusskolas attīstības centra pirmsskolas grupā gan ar bērniem, kuriem ir dzirdes traucējumi, gan ar bērniem, kuriem ir runas traucējumi.
“Par surdopedagoģi strādāju jau 27 gadus. Mana profesija ir mans sirdsdarbs. Man ir svarīgi, lai maniem audzēkņiem izdodas izaugt par krietniem cilvēkiem,” atklāj skolotāja Uldze un uzsver, ka šajā profesijā nepārtraukti ir jāpapildina zināšanas, jo katram bērnam ir nepieciešama sava īpašā un individuālā pieeja. Katrs bērns ir neatkārtojama personība.
