“Ārā latviešus!” Zemākais punkts Latvijas un Polijas attiecībās 18
Viesturs Sprūde, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pirms 90 gadiem “Jaunāko Ziņu” ievadraksts vēstīja: “Polijas attiecības ar Padomju Savienību, Lietuvu un Vāciju, kā zināms, nav nekādas draudzīgās. Šajā lielajā poļu robežas austrumu, ziemeļu un rietumu lokā līdz šim bija viens vienīgs Polijai draudzīgs posms. To ieņēma Latvija.
Tagad pēdējo dienu notikumos draud izzust arī tas. Ir pienācis laiks patiesībai skaidri raudzīties acīs. Būsim atklāti: tā vairs nav nenozīmīga šovinistu grupiņa, kas tagad vārdos un darbos uzstājas pret Latviju. Visa poļu prese, oficiozus neizslēdzot, diendienā kūda poļu sabiedrību pret Latviju un apvaino mūsu valsts vadītājus.”
Polijas un Latvijas pirmskara attiecības uzskata par draudzīgām, taču laiku starp 1931. gada rudeni un 1932. gada pavasari vēsturnieki atzīmē kā lielāko diplomātisko konfliktu abu valstu starpā.
Turklāt tajā aktīvi līdzdarbojās sabiedriskā doma. Konflikta iemesls bija Latvijas tiesu lēmums vispirms apturēt, tad slēgt Latvijas Poļu savienību, kam bija ap 40 nodaļu visā valstī, Latvijas Poļu katoļu jaunatnes biedrību, kā arī poļu privātskolas un laikrakstu “Dzwon”.
Latvijas specdienesti un prese jau labu laiku vērsa uzmanību uz apstākli, ka pārspīlēti nacionāli noskaņoti poļu skolotāji, garīdznieki un citi aktīvisti Ilūkstes un Daugavpils apriņķos faktiski izvērš pretvalstisku darbību, aģitē par robežu mainīšanu, pret Latvijas valsts iestādēm un latviešu valodu.
Lēmums par represijām oktobrī savukārt izsauca pret Latviju vērstu studentu un jaunatnes demonstrāciju vilni Varšavā un Viļņā.
Pretlatvisko noskaņojumu kā iespēju kritizēt valdību izmantoja arī opozīcija Polijas Seimā. 24. oktobrī liels skaits demonstrantu devās pie Latvijas sūtniecības Varšavā, skandējot: “Ārā latviešus!” Konflikts pārauga parlamentāro debašu un diplomātisko notu līmenī, un Polijas sūtnis Miroslavs Arciševskis oktobra beigās uz četriem mēnešiem pameta Rīgu. Kaislības aprima tikai 1932. gada martā.
