Ar žurku pēc līdakas. Tukumnieks ar īpašu mānekli noķer 120 cm līdaku 1
Raivis Dzenis strādā par pārdevēju konsultantu Tukuma makšķernieku veikalā “Fisher”. Audzis un bērnību pavadījis Tukuma pusē mežu ieskautajā Raudā, kur vectēvs mācījis dzīves gudrības un makšķerēšanas smalkumus. Arī pirmā zivs, sprigana karūsiņa, noķerta netālu no mājām esošajā Raudas dīķī.
Nedaudz vēlāk, kad zēns paaudzies, pludiņmakšķeri nomainījis spinings, un jau pavisam drīz puika sācis stiept uz mājām kilogramīgas līdakas.
Kā jau visiem kārtīgiem copmaņiem, kuriem āķis lūpā uz makšķerēšanu iecirties dziļi, jo dziļi, arī Raivja kāre uz lielajiem lomiem augusi un augusi, daudz lasījis un ietekmējies no Latvijas labākajiem spiningotājiem. Lai kaldinātu savu meistarību, piedalījies vietējo copes meistaru rīkotajās sacensībās, bet sirds visu laiku prasījusies uz kaut ko lielāku un nopietnāku.
Kad tad sākās nopietno zivju ķeršanas laiks?
Raivis Dzenis: Tā pa īstam ar nopietnām zivīm satikos Norvēģijā, kur nodzīvoju piecus gadus un, protams, nevarēju iztikt bez makšķerēšanas. Daudzi makšķernieki dodas uz šo skarbo, skaisto zemi, lai nodarbotos ar makšķerēšanas tūrismu, es arī esmu ķēris jūras zivis, bet vairāk par visu mani uzrunā Norvēģijas ezeros mītošās liellīdakas un milzu asari. Tur kilogramīgs asaris nav retums, bet tā vilkšana sagādā milzīgu baudījumu.
Kad apnika asari, devos līdaku medībās un tā pamazām aizmedījos līdz 11,6 kilogramus smagai zaļsvārcei, tādu mazāku, svarā no septiņiem līdz desmit kilogramiem, bija ļoti daudz.
Tu šogad piedalījies “Mammasdabas” atklātajās sacensības spiningošanā. Kas tevi pamudināja uz to?
Par nopietnām sacensībām domāju jau sen, bet, kad pirms pāris gadiem iepazinos ar Agni Tīfentālu, abi sapratām, ka mūs vieno milzīga kaislība uz makšķerēšanu un būšanu pie dabas, tad arī pieņēmām lēmumu startēt šajās sacensībās.
Mūsu dzinulis nebūt nebija balvu fonds, bet gan kāre mācīties no sacensību biedriem, dalīties pieredzē, tuvāk iepazīt zivju uzvedību seklajos ezeros, un ķert arvien labāk.
Domāju, ka pirmajā reizē startējām samērā labi, divreiz bijām trešie, divreiz iekļuvām sešniekā, bet posms Tērvetes ūdenskrātuvē, kur divas dienas pirms posma bijām trenējušies, mums izvērtās par īstu murgu. Varbūt bijām ieciklējušies uz mānekļiem, uz kuriem bija labi ņēmieni treniņos, bet sacensību dienā no tiem neviens tā īsti nestrādāja, varbūt ietekmējāmies no dažu dalībnieku nesportiskas rīcības, varbūt no tā, ka ņēmieni bija, bet laivā zivis dabūt neizdevās, bet viss beidzās ar to, ka vispirms nervi uzdeva man, pēc tam arī Agnim, rezultātā priekšpēdējā vieta posmā, kas mūs atmeta tālu atpakaļ.
Man vēl šeit ar patiesu prieku gribētos piezīmēt, ka šo sacensību dalībnieku līmenis ir ļoti augsts, visi ir pamatīgi izkoduši seklo ezeru specifiku un laimes meklētāji gluži kā viendienītes atlido un aizlido.
Kuri tad ir tie tavi mānekļi favorīti?
Domāju, ka katrai firmai ir kaut kas tāds, kas kādā konkrētā mirklī var izšaut, bet par savējiem jau no sākta gala saucu “Savage Gear” un “Hama–Ku–Ru” mānekļus, esmu pārliecināts, ka kāds no šo firmu vobleriem strādās jebkurā dienā, jāpiemeklē tikai pareizā spēle un animācija. No drauga Agņa iemācījos nelietot metāla pavadiņas, bet izmantoju paša gatavotas kopā savērptas divas 0,52 mm fluorokarbona auklas. Nezinu, vai tā ir mana iedoma, bet man šķiet, ka ņēmienu ir vairāk un agresīvāki.
Dzirdēju, ka tev saistībā ar “Savage Gear” esot bijis kāds neliels kuriozs.
Jā, pierunāju priekšnieku pasūtīt tirdzniecībai šīs firmas žurku, vienu pasūtīju sev, par mani pasmējās, ka mūsu līdakas neesot Kamčatkas ļenoki un diez vai šādu mānekli iekārošot, saderēju, paņēmu savu trīsdesmit centimetrus (ar asti) garo žurku un devos uz Babītes ezeru.
Pirmajos metienos ar sajūsmu lūkojos, cik perfekti māneklis uzvedas ūdenī, līganas, gorīgas kustības, vienkārši lieliska peldoša žurka, pēc tam sāku apmētāt niedru ceru malas un, ticiet vai ne, derībās vinnēju, tiku pie līdakas un piedevām vēl laboju savu rekordu.
Babītes skaistule bija 120 centimetrus gara, svarā virs divpadsmit kilogramiem.
Līdaku gan nācās krietni vien nogurdināt, jo Agnis paņēma mūsu zivju uztveramo tīkliņu, palūkojās uz monstriņu un tikpat ātri tīkliņu nolika malā, ar to šoreiz nebūšot aršana, nācās zivi ņemt ar rokām, uzmanīgi atkabināt un pēc ātra foto atlaist.
Vai atlaižat visas zivis?
Norvēģijas makšķerēšanas noteikumi nosaka, ka lomā drīkst paturēt 55–65 cm garu līdaku, ja sakārojas kādu no noķertajām zivīm uzkost, pie tā arī pieturos arī Latvijā, ceptā veidā gan ēdu tikai zivju filejas, nepatīk asakas. Žāvētā veidā gan varu lobīt veselu.
Pēc kādiem kritērijiem izvēlaties preci veikalam?
Ir dažas produktu līnijas (āķi, pludi, auklas, pavadas utt.), kurām jābūt pieejamām visiem ejošajiem izmēriem, pārējais atkarīgs no sezonas un mūsu puses makšķernieku vēlmēm.
