Latvijas autoceļi ir sasnieguši asfaltam un riepām kritisko robežu – 40 °C 4
Atis Jansons, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Papildu satiksmes briesmas šādā svelmē? Vai esat par tādām dzirdējuši?
Daži esot. Puņķi varot noķert, ja kondicionētāju pārāk izšķērdīgi lieto. Un otrādi – izcept kādu stāvvietā slēgtā salonā pārāk ilgi atstātu dzīvu radībiņu. Kas vēl? Uzvārīties? Modernai tenikai tas vairs nedraud – ja vien par dzesēšanas sistēmas tomēr nepieciešamajām apkopēm nav jau gadiem ilgi aizmirsts. Kas vēl? Nekas. Vālējam…
Un – gadās, ka kļūdāmies. Pārāk bieži gadās. CSDD statistika liecina, ka tieši pēdējo gadu trešais ceturksnis ir negadījumu rekordists. Netiek tam tuvu ne ziemas melnie ledi, ne rudens lieti.
Sliktākie mēneši ir un paliek šie – siltie un karstie.
Kāpēc? Atvaļinājumu laika eiforija cēloņu pirmajā vietā. Ar to saistīti biežāki ātruma limitu pārkāpumi. Viedierīču pārpilnība. Jā, protams. Bet kāpēc nu nemaz vairs netiek runāts par ziemas riepām vasarā? Nav tādu? Paskaitu lielveikala stāvvietā – gandrīz katrs otrais joprojām ripina “M+S”. Atbrauc ciemos meitiņa ar ģimeni. Gluži svaigs “Peugeot”. Apavi – “Winter sport”…
Kritiskā robeža – pie 40 °C
“Kritiskā robeža – 100 grādi pēc Fārenheita” – tā par ziemas riepām raksta kanādieši. Viņu klimats līdzīgs mūsējam un (sevišķi valsts ziemeļu daļā) ziemas apavu “piebeigšana” vasarās tikpat aktuāla kā Latvijā. Bet brīdinājumi par 100 grādiem (mūsu Celsija skalā tas ir nedaudz zem 40) skaļi, uzstājīgi, pastāvīgi. Ziemas riepa virs tiem esot draņķis. Vēl mīkstāka, šķobīgāka nekā maijā. Dilst vēl daudz ātrāk, veidojot mazas bumbiņas un rullīšus, pa kuriem ritenis manevros veļas nebūt ne tā, kā stūrētājs gribētu.
Tas jau virs 40 grādiem. Cik karsti tad šovasar ir mūsu ceļi? Uzzināt to palīdz “Latvijas valsts ceļu” meteokameru tīkls, kura rādījumus varat atrast internetā. Pievienoju tabuliņu par pagājušo piektdienu. Un – par Farenheita simtu vēsāku ceļu tajā neatrast. Rekords (Rēzekne) sasniedz basām kājām neciešamu līmeni. Un riepa pavisam noteikti ir vēl karstāka. Ko darīt?
Vasaras rīks – manometrs
Štrunts par kūstošu piķi. Ja uz maniem spožiem sāniem kādu pleķīti uzlipinās – nomazgāšu. Karstums rada kādu citu problēmu, kas jārisina mums pašiem. Tas krasi maina riepu temperatūru. Arī spiedienu tajās. Un tā var arī būtiski izmainīt auto reakcijas asākos, agresīvos vai vienkārši pēcpeldes eiforijā paviršākos manevros.
Te divēji stāsti. Viens par modīgajām zemprofila ātrgaitas (UHP) vasaras riepām. Tās līdz pat šādiem apstākļiem nekad nav līdz savai īstajai darba temperatūrai uzsilušas. Nav parādījušas jums, ko patiešām pagriezienā spēj. Un šī lieliskā reakcija var būt pārsteigums, var par dažiem centimetriem izmainīt gaidīto un ierasti diezgan trulo trajektoriju. Ja stūrējam ar vienu roku (otrā kūstošs saldējums), šāda novirze var būt liktenīga.
Otrs par visiem, arī ziemas zābakus un veco labo 65 procentu profila augstumu saglabājušajiem. Mainās spiediens riepās. Pirms nedēļas vēsā rītā līdz 2,0 vai 2,2 atm. piepūstas, tās šādā tropiskā pēcpusdienā var būt piebriedušas līdz 2,5 un vairāk. Lieki kratīs (tas vēl nieks). Bet arī stūrēs un bremzēs citādi, nekā ierasts. Sevišķi tad, ja visas četras uz globālo sasilšanu nav reaģējušas vienādi (tā mēdz būt!). Tādēļ – nopērc labu manometru! Un lieto to regulāri.
Karstas vasaras stils – rāms kā ziemā
Ekstrēmi manevri lielā ātrumā… Stāsti par negadījumiem, kuros vainīgais auto apdzīšanas beigās esot saslīdējis. Uz sausa asfalta?! Neiespējami! Tā saka komentētāju vairums. Un kļūdās. Jo nezina auto kustības fiziku. Jo ir auto ražotāju reklāmu apžilbināti – ar ABS, ar ESP var visu… Jo ir ilgstoša, komfortabla, vienkārša brauciena eiforijā.
Un tad nāk šis liktenīgais brīdis. Kļūdiņa attāluma, pretīmbraucošā ātruma, savas dinamikas novērtējumā (par pārkarsušajiem un apstākļiem pavisam nepiemērotajiem riteņiem, protams, aizmirst pavisam). Un instinktīvās izbailēs tiek mēģināts savienot grūti savienojamo. Asi bremzējot, auto sasveras uz priekšu (pārsvarojas). Priekšējo riteņu saķere pieaug. Pakaļējo – samazinās līdz minimumam.
Šī svara pārdale ir jo lielāka, jo īsāka auto riteņu bāze un augstāks tā smaguma centrs.
Īsam un relatīvi augstam auto, kurā turklāt ir četri vai vairāk pasažieru, kuram ir labas disku bremzes, pilnīgi iespējams stāvoklis, kad 95 vai pat 100% bremzēšanas spēku realizējas tikai priekšā. Bagāžnieks pret debesīm… Tieši tas ir iemesls, kādēļ mazās un kompaktklases ielas auto pakaļējo riteņu bremzēšanu pat šodien konstruktori uztic it kā arhaiskajām un vārgajām trumuļu bremzēm.
Bet ne jau pakaļējo riteņu bremzēšanas “mazspēja” ir galvenā nelaime. Īstās ziepes vāra tas apstāklis, ka nekāda nopietna sānu reakcija šādiem “gaisā pakārtiem” un turklāt nobremzētiem riteņiem nu nekādi nevar būt. Tātad ekstrēmi bremzēts auto pat uz sausa asfalta (lai cik dīvaini tas būtu tieši šādos skaistos apstākļos pat visvairāk, jo pārsvarošana visintensīvākā) ir tendēts uz pakaļējās ass sānslīdi.
Un tāda – pārsteidzoši, stindzinoši, nāvējoši ātra un nekoriģējama – būs, ja vien kaut niecīgākais iemesls izdarīs liktenīgo grūdienu. Pirmkārt, vainīga var būt sekundes desmitdaļu pirms bremzēšanas nedaudz pagriezta stūre, kura taisno inerci pārvērš sānis vērstā centrbēdzē. Otrkārt, rotāciju provocē pat niecīgākās atšķirības labo un kreiso riteņu saķerē.
Vai kravas nesimetriskums. Risku palielina taupības nolūkos tik bieži praktizētā jaunu riepu aušana vienīgi priekšā, vecās un plikās atstājot pilnīgai nobraukšanai pakaļā.
Taupiet vien – var gadīties, ka arī priekšējās drīz nevajadzēs…
Es uzdrošinos apgalvot, ka pakaļējo riteņu sānslīde uz sausa asfalta un bremzējot ar maksimālu intensitāti pat ar ABS ir iespējama. Esmu redzējis “ilustrācijas” dzīvē. Pakaļējās ass atslogošana ir un paliek spēkā. Teorētiski un praktiski iespējamais gandrīz 100% līmenis un sliktu pakaļējo riepu bīstamība arī. Vajadzīgs vienīgi pavisam neliels sānu spēks, kuru, auto pārdroši iešūpojot, var radīt pats ABS šķietamās visspēcības iemidzinātais braucējs vai kaut kādā tikai viņam zināmā formā izmests uz ceļa riebīgais liktenis…
Pagriežamību līdz kritiskai robežai var palielināt ne tikai bremzes pedāļa smaga nospiešana. Ja esi apdzinis tā, kā tas jādara – ar pazeminātu pārnesumu, ar visu iespējamo jaudīga motora spēku, pārsvarošanu var radīt vienkārša pedāļa atlaišana. Bremzēs motors.
Un – visbeidzot. Ar visu iepriekš aprakstīto viegli tiktu galā prasmīgs, disciplinēts, trenēts stūrētājs. Sportisti gan piebremzēšanu (ar kreiso kāju) pagriezienā, gan vilkmes “atmešanu”, gan auto iešūpošanu lieto tīši un apzināti – vadāmas slīdes radīšanai. Bet viņi zina, kāda būs auto reakcija nākamajā sekundes desmitdaļā, viņi māk ātri un precīzi rīkoties ar stūres ratu.
Deviņas desmitdaļas ikdienas braucēju stūrē pavirši un aplami – ar vienu roku, ar maziem pārtvērieniem, paši tā īsti nezinot, kurp vērsti viņu riteņi.
Reakcijas briesmu brīdī primitīvas – kā alu laikmetā. Sieviete izbailēs no lauvas sastingst un izliekas par beigtu (nestūrē), vīrietis, čaboņu krūmos padzirdējis, vispirms mauc ar vāli (griež asi un plaši), tad noskaidro, kam trāpījis…
Tādas tās slimības. Piedevām tropiskās svelmes krasi pastiprinātas. Ko darīsim? Slāpēsim ātrumu? Varbūt līdzētu (lai gan visas aprakstītās “figūras” iespējamas, arī braucot lēnāk par 100 km/h). Taču – kas to paveiks? Policijas spēki 70 000 km Latvijas ceļu metodiskai, regulārai uzraudzīšanai ir nepietiekami. Strauji tuvākā laikā tie neaugs. Naudas nepietiek. Mācīsim, izglītosim braucējus? Arī nav ne vienkārši, ne lēti.
Ko varam katrs pats? Nepārvērtēt savas un sava auto iespējas. Lieki nesteigties, sevišķi tad, ja taupības režīma spiests, vasarā “piebeidz” savas “M+S” riepas. Taupība laba lieta. Bet uzmanies – šī nedēļa būšot visu laiku karstākā.
