Lauris Strautmanis: Ir jāgrib un jādara, nevis jāraud, ka valstī viss slikti 0
“Visam pamatā ir treneru veiksmīgā sadarbība,” tā par Latvijas jauno šāvēju paaudzi, kas sevi piesaka ne vien ar sekmēm junioru sacensībās, bet arī pieaugušo konkurencē, teic Lauris Strautmanis (24). Viņš optimistiski vērtē iespējas kvalificēties šaušanai ar pistoli nākamā gada olimpiskajām spēlēm Tokijā.
Kāda tev bija šī sezona?
L. Strautmanis: Ļoti veiksmīga – Eiropas spēlēs trešā vieta individuāli, otrā – jaukto komandu sacensībās pārī ar Agati Rašmani. Atšķirībā no vairākiem citiem sporta veidiem šaušanā Eiropas spēlēs piedalījās visa elite. Savukārt, Eiropas čempionātā ieguvu ceturto vietu, kas man ir otrs labākais rezultāts pēc bronzas 2017. gadā. Punktu tagad bija pat vairāk, izdarīju maksimumu, bet pretinieki arī nedaudz spēcīgāki. Pirms diviem gadiem bija jāstartē finālā, bet šoreiz vietas sadalīja jau kvalifikācijā. Domāju, ja būtu fināls, izcīnītu medaļu, jo jutos ļoti labi. Vienmēr ir iespējas augt, bet šī sezona izdevusies, lai nodrošinātu nākamo. Tagad sāk parādīties augļi darbam, kas ieguldīts 11 gadu laikā.
Kāda ir situācija ar olimpisko kvalifikāciju?
Lai kvalificētos Tokijai, jāizcīna vieta konkrētās sacensībās, kurās atkarīgi no to statusa izspēlē noteiktu daudzumu kvotu – vienu, divas. Var pietikt arī ar devīto vai zemāku vietu, ja visiem, kas tikuši augstāk, olimpiskā ceļazīme jau rokā. Pasaules kausa izcīņā Brazīlijā Agate bija piektā, bet ar to nepietika, jo pirmajai un trešajai vietai vēl nebija kvotas. Eiropas spēlēs man pietrūka 0,3 punktu, lai kvalificētos. Paliek divas iespējas nākamajā gadā – Eiropas čempionāts un vēl vienas sacīkstes, bet, ja neizdosies, tad ir liela cerība tikt pie zaļās kartes. Reitingā esam labās pozīcijās, tādēļ uz iespējām skatos ļoti optimistiski.
Vai tiesa, ka tu aizpērn beigtu sportot, ja Eiropas čempionātā nebūtu ieguvis medaļu?
Jā, 2016. gads iznāca ļoti tukšs, un finansējums tika samazināts līdz minimumam. Biju spiests strādāt, atlika mazāk laika treniņiem, cieta rezultāts, un finansējuma vēl mazāk.
Strādāju un trenējos, lai savilktu galus kopā. Eiropas čempionātā pēc kvalifikācijas jau domāju – viss, braucu mājās un lieku pistoli nost.
Treneris beigās pateica, lai atskatos uz tablo. Biju astotais un iekļuvu finālā, kur uzkāpu līdz trešajai vietai. Šī bronza izglāba manu karjeru.
Uzreiz saprati, ka turpināsi?
Es jau nedomāju beigt tāpēc, ka negribu šaut, bet būtu spiests to darīt. Ietu uz profesionālo dienestu vai studētu un paralēli pelnītu naudu iztikai. Pēc medaļas sapratu, ka finansiālais atbalsts būs lielāks, tāpēc paliku. Uztvēru to kā likteņa zīmi, ka jāturpina. Tagad nav domas, ka vajadzētu beigt.
Jūti, ka ir daudz iekšā, kam nākt ārā?
Tagad viss tikai sāksies, pirmie desmit gadi ir iesildīšanās. Pamazām nobriestu, šaušanā 25 līdz 35 gadi ir laiks, kad sāc sevi maksimāli parādīt. Svarīgākais ir psiholoģija – jāmāk savākties stresa situācijā, un man tam jāpiestrādā. Kvalifikācijā jūtos mierīgi, finālā parādās adrenalīns, kura dēļ bieži nevaru pacīnīties par medaļu. It kā sev prātā visu saliec, ka tas ir parasts šāviens, taču roka notrīc, aizmirsti par kādu ķēdes posmu. Smadzenes nenofunkcionē tik precīzi, kā vajag, bet to saproti tikai pēc starta. Mēģinu pats maksimāli savākties, treneris palīdz. Praktizēju elpošanas vingrinājumus. Esmu mēģinājis jogu, bet nav iepatikusies. Prātu šāviena brīdī nedrīkst atslēgt, jākontrolē viss ķermenis – no potītēm līdz roku pirkstiem. Juvelieriski smalks sporta veids.
Latvijā izaugusi laba jauno šāvēju paaudze – tu, Ernests Erbs, Agate Rašmane, Emīls Vasermanis. Kas tam ir pamatā?
Erbs un Rašmane ir dobelnieki, mēs ar Emīlu – tukumnieki. Mūsu treneri strādā kopā, sacensībās viens otru konsultē. Dobeles treneris Vilnis Celmiņš vairāk uzņēmies menedžera funkcijas, darbojas ar organizatoriskajiem un finanšu jautājumiem. Liels paldies viņam, jo neviens cits to neizdarītu. Savukārt mūsu treneris Zigfrīds Markainis vairāk spiež uz sportisko pusi. Labs tandēms ir šo rezultātu pamatā. Zigfrīds jau ir gados, un bez Viļņa iniciatīvas diez vai mēs sāktu braukāt uz starptautiskām sacensībām. Viss sākās ar 2012. gadu, kad komanda aizbrauca uz Eiropas junioru čempionātu, pēc tam sākās arī panākumi, lai gan mājās vēl šāvām pa parastajiem mērķiem.
Treneri viens bez otra nebūtu nekas, un arī mēs bez viņiem nebūtu nekas. Tā ir laba dzirkstele.
Mēs ar Emīlu esam labākie draugi, un mums ir mērķis aizvest treneri uz olimpiskajām spēlēm. Ja ne šīm, tad nākamajām. Nevar neizdoties, jāsanāk.
Vai Latvijas leģendārais šāvējs Afanasijs Kuzmins tev ir bijis elks?
Esmu pāris reizes saticis Kuzminu, bet kontaktējušies neesam un nevaru teikt, ka viņš bijis man piemērs. Kad viņš šāva, daudz kas bija citādi, turklāt mums ir pavisam atšķirīgas disciplīnas. Man piemērs bijis tēvs, kurš arī ar diezgan labiem rezultātiem trenējās pie Markaiņa. Vienmēr mani uz ieročiem vedinājis, un tas iegājis asinīs. Pievērsties šaušanai gan pamudināja draugi, tobrīd man bija 14 gadi.
Līdz cik gadu vecumam tētis tev bija konkurents?
Esam sacentušies vien pāris reizes Latvijas čempionātā, bet šķiet, ka sacīkstēs tētis ne reizi nav mani pārspējis. Reiz kādā sarunā viņš izmeta – kad pārspēsi manu personisko rekordu (576), tad parunāsim. Es to izdarīju tikai šogad. Viņš šauj joprojām, bet vairāk ar lieliem kalibriem, gariem stobriem – Zemessardzes sacensībās. Abi plecu pie pleca darbojamies Zemessardzē, viņš mani ņēmis līdzi jau no 15 gadu vecuma, bet oficiāli var iestāties vien ar pilngadību.
Kas tevi vairāk saistīja Zemessardzē – ideja par valsts drošību un patriotismu vai būšana vīru kompānijā un ieroči?
Ieroči ir mana stihija – uzreiz izraisa interesi. Bet, jā, uzskatu, ka esmu liels patriots. Nekad nav bijusi pat doma pamest Latviju, un nedarītu to pat tad, ja kāds piedāvātu. Ja šeit strādā un galva darbojas, tad neredzu problēmas.
Ir jāgrib un jādara, nevis jāraud, ka viss slikti. Kurš cits valsti cels, ja ne mēs paši? Esmu daudz kur bijis un daudz redzējis, bet tāpat, atgriežoties mājās, saproti – te ir vislabāk.
Nekur nav tādu apstākļu, lai dzīvotu tā kā Latvijā.
Kādi ir tavi lielākie mērķi?
Mērķu ir daudz, gribu startēt ne tikai vienās olimpiskajās spēlēs, bet vairākās. Ar solījumiem gan nepatīk aizrauties. Gribu ar šaušanu sakārtot savu dzīvi, vienalga kā, bet pie ieročiem palikšu jebkurā gadījumā. Vēlos treneri Markaini izcelt gaismā, jo viņš to ir pelnījis. Varbūt kāds reiz piedāvās līgumu Vācijas bundeslīgā. Protams, nauda tur nav kā futbolā vai basketbolā, bet labākie šāvēji arī var nopelnīt. Eiropā tādu sistēmu radījuši tikai vācieši, kuri visus vervē.
