Māris Zanders: Sociālā distancēšanās no politikas sākās krietni pirms kovida 1
Māris Zanders, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Tuvojoties kārtējām vēlēšanām, tā sabiedrības daļa, kas par šo procesu vispār interesējas, var izklaidēties – kandidātu sarakstos meklēt un apspriest vai nu personīgi pazīstamus indivīdus, vai t. s. sabiedrībā pazīstamus cilvēkus.
Salīdzinoši lielāka interese ir par jaunpienācējiem, un visbiežāk arī attieksme nav pozitīva. Tā var svārstīties no ērcīgiem minējumiem par “patiesajiem iemesliem”, kādēļ indivīds nolēmis kandidēt, līdz līdzjūtīgai neizpratnei žanrā “tev tiešām to vajag?!”.
Mazliet traģikomiski, bet mūsu attieksme pret dalību politikā vēl krietni pirms pandēmijas valodas izpratnē veidojās līdzīga tai, kad runājam par kovidu. Ar vīrusu inficējas, politikā “sasmērējas”, “aplīp”.
Ņemot vērā, ka mana attieksme pret ļaudīm, kuri nolemj izmēģināt spēkus vēlēšanās, toties ir mēreni (mēreni tāpēc, ka starp viņiem droši vien ir arī pašlabuma meklētāji) pozitīva, šķiet, nepieciešams uzsvērt, ka te nekāda zemteksta nav.
Proti, pats šādam vingrojumam negatavojos, jo neredzu iespēju politiku savienot ar tādu lasīšanas režīmu, kādu uzskatu par sev svarīgu.
Un tātad: daži biežāk dzirdēti jautājumi un pārmetumi tiem, kuri “iet politikā”.
“Politika ir tāda netīra padarīšana.” Retajos gaišajos brīžos, kad nelietojam stereotipus, mēs saprotam, ka ikvienā nācijā ir ķēmi, tāpat kā jebkurā profesijā, vecuma grupā un tā tālāk.
No šī viedokļa raugoties, nav skaidrs, kāpēc mēs politiku uzskatām par kaut ko tik specifisku, lai tajā šis neizbēgamo atsevišķo ķēmu algoritms nedarbotos.
Tādi, kurus politikā “interesē tikai pašu kabata”, bija, ir un būs, turklāt visās valstīs, bet tas ir jautājums par to, vai konkrētajā valstī ir adekvāti mehānismi šādu skaistuļu izravēšanai, nevis notiesājošs spriedums politikai vispār.
“Tu tāpat tur viens neko neizdarīsi.” Jā un nē. Ja runa ir par kaut kādām būtiskām pozitīvām izmaiņām līdzcilvēku dzīvē, tad patiesi visbiežāk ievēlētie, arī tie ar vislabākajiem nodomiem, kā saka, aplaužas.
No otras puses, vismaz pašvaldību līmenī arī dažu godprātīgu deputātu “pret” var būt izšķiroši kāda nejēdzīga lēmuma pieņemšanā. Nedaudz ciniski izsakoties, krāšņi solījumi, visticamāk, paliks tikai solījumi, toties vismaz cūcību veikšana tiek apgrūtināta.
“Tev šķiet, ka tev ir politikai nepieciešamās zināšanas?!” Kašķīgais jautājums ir zināmā pretrunā ar priekšstatu, ka politikā tāpat “visi ir viduvējības” (tad jau nekādas zināšanas nav nepieciešamas, vai ne?), tomēr nesāksim te iedziļināties.
Es arī negribētu iedziļināties vēsturē, tomēr atļaušos apgalvot, ka demokrātijas vispār veidojās, sanākot kopā cilvēkveidīgiem radījumiem bez specifiskām zināšanām.
Jautājums ir par to, vai dārgais politiķis apzinās savu zināšanu nepietiekamību un meklē konkrētajā jautājumā zinošāku cilvēku padomu (vai arī to nedara), nevis par to, kādas grāmatas viņš ir izlasījis. Kritērijs ir paškritiska attieksme pret sevi (vai tās neesamība).
“Un tu tiešām iesi vienā sarakstā ar viņiem?!” Šis ir ķēpīgāks jautājums. No vienas puses, distancēties no partijas, kuras sarakstā tu startē, nedarbiem man nešķiet glīti, pat ja par šiem nedarbiem nejūties (un objektīvi neesi) atbildīgs.
No otras puses, mēs atgriežamies pie jautājuma par ķēmiem. Tādi ir jebkurā partijā, un attiecīgi jautājums vairāk ir par konkrētās partijas spēju no ķēmiem atbrīvoties, nevis vispārinošs spriedums par visu partiju.
“Tev tiešām nav nekā labāka, ko darīt?!” Šis nu jautājums, par ko var strīdēties bezgalīgi. Piemēram, aktīvi rakstīt komentārus sociālajos tīklos – tiešām nav nekā labāka, ko darīt? Un kā ar došanos “šopingā”?
Manuprāt, īgno attieksmi pret tiem, kuri nolēmuši “līst politikā”, veicina arī politikas īpatnējā vieta informatīvajā telpā. Faktiski par jebkuru profesiju mēs vismaz laiku pa laikam dzirdam un lasām kaut ko labu. Par politiku – nekad. Nekad!
Un, protams, tas veido vispārinošu noliegumu. Šaubos, vai attieksme pret cilvēkiem, kuri nolēmuši pirmoreiz kandidēt pašvaldību vēlēšanās, mainīsies.
Vairākumā gadījumu tā ir, lietojot 20. gadsimta vācu literāta Gotfrīda Benna izteicienu, šāda: “Laime ir tad, kad tu esi muļķis, bet tev ir darbs.” Proti, lielai daļai sabiedrības tāpat liekas un liksies, ka kandidāti vienkārši meklē sev “siltas vietiņas”.
Tomēr iedomāsimies pretējo situāciju – kandidātu sastāvs gadiem ilgi vispār nemainās, jo “normāli cilvēki” politikā “nelien”. Neesmu pārliecināts, ka tā būtu labāk.
