Salaulāts ar pinumiem. Ciemos pie meistara Jura Milča Zaļeniekos 4
Savulaik gandrīz katrā latviešu zemnieku sētā kāds prata no klūgām nopīt saimniecībā nepieciešamos grozus, tīnes un zedeņu žogu. Tagad šī prasme piemīt vairs retajam. Jelgavnieks Juris Milčs ir viens no tiem, kuri senajam amatam neļauj iet zudumā. Viņš prot nopīt teju visu, kas pašam vai pasūtītājam ienāk prātā, bet patlaban ir specializējies zedeņu žogu un dārza dekoratīvo objektu darināšanā.
Iztur tikai pieci
Pirmo grozu Juris nopinis septiņu gadu vecumā. Ja kopš bērnības visapkārt mājai atrodas pinumu grēdas un vecaistēvs ir prasmīgs pinējs (Jeronims Milčs kādreiz esot atjaunojis pinēju amata tradīcijas Latvijā!), tas šķiet likumsakarīgi. Kāds liktenis piemeklēja zēna pirmo darinājumu, vēsture klusē, taču darbotiesprieks neesot zudis. Enerģiskais vīrs tagad spriež, ka vecāki un vecaistēvs rīkojušies prātīgi, bērna meistarojumu nevis noniecinot, bet gan paslavējot un tādējādi iedrošinot turpināt iesākto. Tēvs pat runājis tiešu valodu, sakot – būtu grēks sēdēt, rokas klēpī salikušam, ja nauda (domāts – kārkli) aug visos grāvjos! Kad puika paaudzies un pinumi izdevušies kvalitatīvāki, varējis kādu kapeiku nopelnīt. Juris neslēpj, ka skolas laikā tā bijusi spēcīga motivācija nemest plinti krūmos, bet arvien pamatīgāk apgūt amata noslēpumus.
“Manuprāt, iemācīties pīt varētu jebkurš, tikai daudziem trūkst pacietības, spēka un vēlmes tērēt ilgu laiku, jo no kārkla klūgu sagriešanas līdz gatavam grozam paiet vairāki mēneši.”
Šajā sakarā Juris pastāsta kādu gadījumu, kas apliecina: par pinējiem kļūst tikai tie, kuri gatavi pārvarēt grūtības. Viņam reiz pieteikušies aptuveni 30 cilvēku, kas vēlējušies apgūt pinēja aroda pamatus. Pirmajā nodarbībā ieradušies visi un kopā ar meistaru devušies uz Gaujmalu griezt kārklus. Juris turpat pie upes parādījis, kā jāmizo kārkli, un teicis, lai mācekļi nākamajā reizē ierodas ar nomizotām klūgām. Atnākusi vien puse pītgribētāju, jo kārklu mizošana nav pastaiga pa promenādi. Nākamais pinamā materiāla sagatavošanas posms – klūgu šķirošana un mērcēšana – aizbaidījis vēl desmit potenciālo pinēju, tātad palikuši vairs tikai pieci. “Nu, vai nav kolosāls atbirums?” retoriski jautā meistars un piebilst: labi ja viens no šīs 30 cilvēku grupas kaut ko nopīs.
Jāskatās uz rokām un groza ribām
Kopš bērna kājas radināts pie smaga fiziskā darba, Juris agri sapratis, ka maize bez garozas nemēdz būt, un novērtējis arī izglītības nozīmi. Pēc Rīgas 17. arodvidusskolas absolvēšanas, kur viņš apguva individuālā pasūtījuma sarkankoka mēbeļu galdnieka specialitāti, radās iespēja paplašināt darbības lauku. Meistarot ne vien mēbeles, bet izgatavot un uzstādīt arī dažādu būvju koka konstrukcijas, renovēt senas koka un izgatavot jaunas pārvietojamās mājas, darināt logus un durvis.
Strādājot par galdnieku dažādos uzņēmumos, Juris no pīšanas nav atteicies nevienu mirkli. Ar to viņš ir gluži vai salaulāts – smalka pinuma mežģīnēs ierāmēts spogulis bijis pat viens no diplomdarba sastāvdaļām. Taču pinot lieti noder arī galdnieka amata gudrības, saka meistars. Piemēram, pīts krēsls, soliņš vai puķu kaste būs stabilāki, ja mēbeles kājas saturēs savienojums, saukts par krustu.
“Tagad ar pinumiem pilni visi lielveikali. Pircējs, preču bagātīgā klāsta pārsātināts, kļūst arvien izvēlīgāks, tāpēc aktīvi jāizmanto smadzeņu šūnas, lai radītu oriģinālus pinumus,” atzīst meistars un piebilst, ka cilvēki pēdējos gados pinumu vērtē pēc cenas, nevis izpildījuma kvalitātes. Ieraugot lēto rūpniecisko ražojumu, kas jau veikalā brēc pēc remonta, acis iemirdzas. Vēl Jurim kreņķis par to, ka daži tā sauktie amatnieki tirgojot nevis paši savus darinājumus, bet gan ievestas un uzpirktas preces. “Gadatirgos paskatieties uz amatnieka rokām. Ja tās ir maigas un mīkstas, tā bieži ir vien liecība, ka darbus pinis kāds cits. Pinēja rokas ir sastrādātas, bet pirksti – sasprēgājuši. ”
Iegādājoties pītus grozus (tā esot viena no pieprasītākajām precēm), meistars iesaka pievērst uzmanību divām svarīgām detaļām – rokturim un ribu skaitam. Ja rokturis stiprināts grozā līdz pat tā dibenam, pinumā varēs ne tikai kartupeļus, bet pat ķieģeļus pārnēsāt. Labu grozu no slikta atšķirot arī ribu skaits. Tām jābūt daudz, bet attālumam starp tām – nelielam, pinumam – blīvam. “Jo retākas ribas, jo vieglāk pīt – grozs viens un divi gatavs. Daži klūgas pat salīmē ar PVA līmi! ”
Šāda pinēja aroda goda zaimošana Jurim Milčam ir nepieņemama. Ja esi vectēva, meistarīga pinēja, darba turpinātājs un pīšanas tradīciju glabātājs jau 47 gadus, Latvijas Amatniecības kameras pinēja amata meistars kopš šīs organizācijas atjaunošanas un arī darbu kvalitātes eksperts, līdz tik primitīviem gājieniem peļņas nolūkā nedrīkst nolaisties. “Līdz šim neviens ar manu pinumu nav atnācis un teicis: tas izjuka, saremontējiet!” saka meistars.
Šajos gados vajadzējis arī krietni palauzīt galvu, kā tikt galā ar uzdevumu. Kāds bitenieks pasūtījis 15 cilindriskus grozus spieta savākšanai, bet privātmājas īpašnieks vēlējies, lai Juris nopin ligzdu, kur iesēdināt koka stārķi, vēl cits tīkojis pēc lietussarga turētāja un pītas kaķu mājiņas.
No kārkla līdz grozam
Pirms sešiem gadiem meistars kārklus griezis upju krastos un grāvmalās, bet tagad šo materiālu audzē savā īpašumā Zaļeniekos. Kārklu stādus (šķirne derot tikai grozu pīšanai) iegādājies Valsts mežzinātnes institūtā “Silava” un Olaines kokaudzētavā. “Paiet trīs gadi, līdz izveidojas audze. Tad spēj tik’ izgriezt, jo kārkli sasniedz pat divu metru augstumu!” Šie kārkli esot daudz lokanāki nekā grāvmalā augošie, turklāt pinot nelūst.
Kārklus griež pavasarī, kad sula sāk ritēt pa stumbru, jo tad klūga nedz raujas, nedz plešas. “Pavasarī, kad jāmizo kārkli, pazūd visi mani draugi, jo zina, ka likšu pie darba,” joko pinējs un turpinot atklāj, ka dažiem pinumiem, piemēram, puķu kastēm, vairs neizmantojot mizotas klūgas. “Ja klūgai nobrauka mizu, tā ir gaiša, skaista un vieglāka par nemizoto, taču pēc kāda laika kļūst pelēcīga. Manuprāt, nemizotās klūgas pelēki zaļajam tonim nav ne vainas, turklāt miza tos priekšmetus, ko liek dārzā vai citur brīvā dabā, ilgāk pasargā no ārējās vides iedarbības. ”
Nogrieztos kārklus sašķiro pēc diametra. Nemizotos sasien buntēs kā pirtsslotas un žāvē bēniņos no pavasara līdz rudenim, bet mizošanai paredzētos tūlīt apstrādā. Juris paņem divus koka irbulīšus un rāda, kā, klūgu stingri velkot starp irbulīšiem, tai noņem mizu. Meistars atzīst – šis darbiņš izsitot sviedrus uz pieres, jo groza meistarošanai vajag 64 klūdziņas ribām, 32 – karkasa pīšanai un 120 – rokturim. Kaltētas klūgas pirms mizošanas jāmērcē aukstā ūdenī speciālā vannā. “Ja grozu pin no nekaltētām, nemizotām klūgām, pinumam nav satura. ”
Meistars arī pastāsta, kā jākopj no mizotiem kārkliem pītie grozi. Kad tie pēc kāda laika kļuvuši pelēcīgi, pinumu vajag iemērkt sālsūdenī un ar suku paberzt. Juris izmantojot arī podu tīrīšanai paredzēto līdzekli “SanitM”, jo ar to varot izbalināt jebkurus traipus. Iemērc siltā ūdenī, kam pievienots šis līdzeklis, un ar suku notīra izstrādājumu. Pēc apstrādes grozs noteikti rūpīgi jānoskalo.
Patlaban cilvēki arvien vairāk vēloties zedeņu žogus – gan īpašuma norobežošanai, gan dažādu dārza zonu nodalīšanai, gan terases sienu veidošanai un augsnes nostiprināšanai dārzos, kur ir neviendabīgs reljefs. Zedeņu žogu tradicionāli taisot ar trim horizontālām ribām un 1,10 m augstu, taču Juris bieži vien piemetot vienu ribu klāt, lai tas būtu 1,70 m augsts. Klūgām pirms ievīšanas žogā nomizo vienu strēmeli, lai koks tik drīz nesapūtu. Lai konstrukcija turētos, izmanto egles vai priedes kalibrētos vai četrstūrainos stabus, ko iestiprina zemē ar metāla pēdu, jo tad kokam nav tik ciešas saskares ar zemi un tas ilgāk kalpos.
Ja kāds grib apgūt zedeņu žoga pīšanas iemaņas, var doties uz Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja Atvaļinātā kareivja sētu “Āboli”, kur Juris Milčs sastopams vasarā. Sveci zem pūra viņš neslēpj.
