Foto – Karīna Miezāja

– Esmu bijis klāt mācību olimpiādē, kas aizstāja iestāj­eksāmenus, atvērto durvju dienā, reģistrācijā, bet tā nopietni vēl neesmu iepazinies. Taču esmu izpētījis, kā viņi līdz šim mācījušies, kādas ir viņu intereses, ar ko viņi nodarbojas brīvajā laikā. Skaidrs, ka būs jāstrādā ar mazajiem einšteinīšiem. Tādiem bērniem, kuri aizraujas ne tikai ar matemātiku, fiziku un ķīmiju, bet arī lēkā ar dēli, dejo tautas dejas vai tēlo zaķi uz skatuves. Te uzņemti vispusīgi, attīstīti, gudri, inteliģenti bērni, kuriem abas smadzeņu puslodes strādā vienlīdz skaisti.

Man būs jābūt tādam kā čempionu sporta komandas trenerim, kam desmit miljonāri jānoliek pie vietas.

– Teicāt, ka gaidāt, kad atkal varēsiet mācīt. Kas jums patīk mācīšanā?

– Mācīt vispār ir baigi forši. Tā domāju arī tad, kad strādāju par skolotāju ārpus Rīgas, braukāju uz darbu ar vilcienu un saņēmu simt latus mēnesī. Zināju, ka jaunu gurķi bez darba pieredzes neviens neņems darbā Rīgas ģimnāzijā ar labāku algu, bet zināju arī, ka ar laiku es kāpšu augstāk.

Jau bērnībā patika kopā ar māsīcām spēlēt skolu, ļoti patika citiem likt divniekus (smejas). Taču par skolotāju nolēmu kļūt, kad studēju Portugālē. Tur bija kāds pasniedzējs, kam vēlējos līdzināties.

Joprojām ļoti aizrautīgi skatos uz darbu skolā. Tādā ziņā nav piepildījies manu kolēģu pareģotais, ka jau pēc diviem skolā nostrādātiem gadiem entuziasms būs krietni noplacis. Strādāšu skolā jau sesto gadu, bet entuziasms vēl ir.

– Pārsteidz, ka skolotāja darbā jūs redzat it kā karjeras kāpnes. Ir tāds vispārpieņemts uzskats, ka skolotāja darbā vertikālas izaugsmes iespējas ir ļoti ierobežotas.

– Skolotājs var kāpt gan pa izglītības pakāpēm, gan attīstīties citādi. Ja kādam patīk strādāt ar mazajiem sākumskolā, tur arī var palikt, bet izstrādāt jaunas izglītības metodes, rakstīt mācību grāmatas. Kāda mana kolēģe strādā skolā ārpus Rīgas, bet vasarā brauc uz Angliju, kur māca citus skolotājus.

– Bet jums pašam šī skola varbūt ir kā griesti.

– Nebūt ne. Te vēl varu ļoti augt. Varu nonākt skolas administrācijā, domāt par tās stratēģisko attīstību, varu pats iet studēt tālāk, jo pagaidām man ir tikai bakalaura grāds, un tad kļūt par augstskolas pasniedzēju. Varbūt uz kādu brīdi atkal nokāpšu no pedagoģiskā ceļa, taču noteikti atkal atgriezīšos.

– Skolās trūkst jaunu skolotāju. Konkurss, lai iestātos pedagoģijas studijās, nav liels. Savukārt programmā “Iespējamā misija”, kuras dalībnieki var strādāt skolā un līdztekus apgūt pedagoģijas prasmes, konkurss ir. Vai kaut kas nav kārtībā ar pedagoģiskajām studiju programmām?

– Lieks pedagoģijas studijās nav nekas, bet studijas varētu pabeigt arī trijos gados. Vajadzētu vairāk prakses, tāpēc ideāli būtu tā: divus gadus mācies, divus gadus esi praksē skolā un tikai pēc tam raksti bakalaura darbu un saņem diplomu.

Jaunu skolotāju trūkst, jo skolās nav brīvu darba vietu, ko viņiem piedāvāt. Un tas jaunos cilvēkos bieži vien nokauj to entuziasmu strādāt par skolotāju. Kad trīs gadus biju nostrādājis mazā skoliņā ārpus Rīgas un gribēju tikt kur tālāk, nosūtīju savu CV vai visām Rīgas ģimnāzijām un specializētajām “angļu” skolām. Nevienam es nebiju vajadzīgs. Vācu ģimnāzijā darbu atradu tāpēc, ka biju tur bijis praksē. Labi, ka tā. Citādi būtu jādomā par braukšanu prom.

Līdz ar to “Iespējamo misiju” uztveru kā netaisnīgu konkurentu jaunajiem skolotājiem. Ar ko es kā 
jauns ­skolotājs, kurš četrus gadus godīgi mācījies Pedagoģijas fakultātē un vienu gadu bijis studentu apmaiņas programmā ārzemēs, esmu sliktāks par “Iespējamās misijas” dalībniekiem? Pedagoģijas fakultātes absolvents sitas, meklējot darbu skolā, iztiek ar mazu algu, bet “misionāriem” visu pienes uz paplātes un vēl stipendiju piešķir.

– Parastie skolotāji sliktāk sagatavojot skolēnus dzīvei, jo redzējuši tikai pedagoģijas studijas un skolu, īsto dzīvi ne. “Iespējamās misijas” dalībnieki skolās ienesot jaunas vēsmas.