Ar vienu laimes krekliņu nepietiks! Neticamākie izdzīvošanas gadījumi vēsturē 0
Duglasa Mousona antarktiskā elle
20. gadsimta sākumā austrāliešu pētnieks Duglass Mousons bija saorganizējis ekspedīciju uz Antarktīdu. 1912. gada 14. decembrī, kad viņš un kolēģi Belgreivs Ninniss un Ksavjers Merics uzskatīja, ka savākuši visus zinātnei nepieciešamos vērtīgos datus un jau devās atceļā uz bāzi, pēkšņi atgadījās nelaime. Belgreivs iekrita dziļā aizā un gāja bojā. Krītot viņš aizvilka sev līdzi kamanas ar pārtikas krājumiem, kā arī lielu daļu kopējā pajūga suņu. Līdz bāzei bija palikuši vēl vismaz 500 kilometri, kuri Duglasam un Ksavjeram tagad bija jāmēro kājām, pārvietojoties pa bezgalīgo ledus tuksnesi, kur nav piemērota patvēruma atpūtai. Pārtika abiem palikusi labi ja trešdaļai ceļa.
Kad pārtikas krājumi bija beigušies, ceļotājiem vajadzēja ķerties pie suņiem, kas nozīmēja tikai to, ka turpmāk atlikušās kamanas nāksies vilkt pašiem. Pirmais neizturēja Ksavjers, kurš no pārslodzes un bada pēkšņi nomira. Duglass palika viens kopā ar tagad jau šausminošo Antarktīdas ainavu. Turklāt vēl viņu mocīja konjunktivīts un tik šaušalīgi apsaldējumi, ka dažviet uz ķermeņa gabaliem krita nost āda, nogāja mati un pēdas mirka pussasalušās asinīs, jau pamazām sākdamas pūt.
Neskatoties uz to visu, Duglass tomēr turpināja virzīties uz priekšu. Kādā mirklī viņš iekāpa zem sniega nepamanāmā plaisā un palika bezpalīdzīgi karājamies virs aizas. Tiesa, augšā palikušās kamanas bija brīnumainā kārtā stabili ieķīlējušās plaisas malās. Arī šajā šķietami bezpalīdzīgajā stāvoklī Duglass vēl nepadevās. Attapies un nomierinājies viņš sāka uzmanīgi pievilkties pie striķa. Regulāri un ilgi atpūšoties, viņam izdevās pārvarēt vismaz četru metru augstumu un nokļūt līdz aizas malai. Pēdējiem spēkiem izrāpies laukā, viņš atsāka iešanu bāzes virzienā, kamēr beidzot to arī sasniedza.
Savdabīgi ir tas, ka, atgriežoties bāzē, viņš uzzināja – kuģis, ar kuru viņš kopā ar tagad jau bojā gājušajiem kolēģiem bija šeit ieradies, atpakaļceļā devies… pirms piecām stundām. Līdz nākamajai iespējai aizbraukt mājās viņam Antarktīdas ledājos vajadzēja gaidīt vēl desmit mēnešus.
