Ar vieglumu dziļumā ieslīdēt. Saruna ar Zani Daudziņu 1
Valsts svētku vakarā tūlīt pēc salūta Latvijas televīzijas pirmajā kanālā būs skatāma jau trešā aizraujošās spēles „Kurš ir kurš?” sērija ar šarmanto aktrisi Zani Daudziņu uz komandtiltiņa, kura daudzu skatītāju sirdis iekarojusi, pateicoties Helēnas lomai visu laiku garākajā pašmāju TV seriālā „Ugunsgrēks”. Taču varbūt pat nozīmīgāka ir Zanes plašākai publikai apslēptā ilggadīgā skatuves runas pedagoģes darbība Latvijas Kultūras akadēmijā, skolojot jauno aktieru paaudzes.
Pirms desmit dienām tu nosvinēji apaļo pusgadsimta jubileju. Kā pagāja šī diena?
Debešķīgi. Tik daudz mīlestības vienuviet un vienā dienā – tas gadās reti.
Seriāla „Ugunsgrēks” laiks nu jau aiz muguras. Tā vietā šajā rudenī esi atgriezusies ekrānos kā raidījuma „Kurš ir kurš?” vadītāja Latvijas televīzijas pirmajā kanālā. Pastāsti tiem, kas vēl nav šo raidījumu redzējuši, kas tur notiek?
Šis bija ļoti īss, bet intensīva darba periods, kurā es piedalījos kā vadītāja. Astoņu raidījumu filmēšana ilga tikai četras dienas. Taču pirms tam 40 cilvēku liela radošā komanda strādāja divus mēnešus, lai katram raidījumam sameklētu sešu profesiju pārstāvjus, spēļu ekspertus, saplānotu eksperimentus un visiem dalībniekiem izskaidrotu spēles noteikumus. Tika iedarbināta milzīga mašinērija, lai uzbūvētu studiju un nodrošinātu pa rokai visus nepieciešamos rekvizītus. Piemēram, masiera kabinetā jābūt plauktiem ar tīriem dvieļiem un svecēm, bet, runājot par jātnieku, jādabū studijā dzīvs zirgs, un jāpanāk, lai viņš svešo vidi uztvertu mierīgi un nesabojātu dekorācijas. Visam bija jādarbojas kā pulksteņa mehānismam, katram jāzina un precīzi jāizpilda savs darbs vai tā būtu paklāju un rekvizītu pārvietošana vai ūdens glāzes pienešana dalībniekiem, lai vienu sēriju varētu uzfilmēt četrās stundās, kas gan ne vienmēr izdevās. Pa to laiku neviens spēles dalībnieks nevarēja atpūsties, jo visi bija kadrā. Televīzijas skatītājiem tas tiešām izskatās ļoti gaisīgs, viegls un priecīgs pasākums, bet aiz tā slēpjas milzīga radošā procesa neredzamā daļa, par ko grūti aizdomāties. Kaut vai par to, ka vienlaikus studijā procesu no dažādiem rakursiem filmē daudzi operatori, un pēc tam no stundām garā melnā materiāla jāatlasa un jāsamontē vien 70 minūtes raidlaika. Līdz ar to „Kurš ir kurš” izdevies intelektuāli rosinošs raidījums. Spēles laikā diviem sabiedrībā pazīstamu cilvēku pāriem jāiedarbina visas savas maņas un analītiskais prāts, lai pēc pavisam niecīgām norādēm uzminētu sešu profesiju pārstāvjus. Man šīs spēles ideja ļoti patika. Mēs esam noguruši no meliem politikā, izlikšanās, blefošanas visaugstākajā līmenī, un savā veidā šī rotaļa trenē dzīves izšķirošajos brīžos noderīgas spējas saskatīt cilvēku patieso būtību, kaut ārējās pazīmes par to neliecina. Ja tā būtu tikai izklaide, es droši vien nebūtu piekritusi vadīt televīzijas spēli.
Tu teici, ka sapnis par aktiera profesiju atšķīries no realitātes. Arī „Ugunsgrēku” var nosaukt par izklaides žanru. Vai te nerodas pretruna?
Nē. Tur es pa īstam izbaudīju filmēšanas procesu jau sākot ar seriālu „Neprāta cena”, kas bija „Ugunsgrēka” pirmsākums. Bija bauda strādāt kopā ar tik daudziem lieliskiem aktieriem, kurus vienkopus sapulcināt nespēj neviens teātris.
Labi, seriāls beidzies. Vai tevi joprojām uz ielas atpazīst kā Helēnu?
To vairāk redz citi cilvēki, kuri ar mani kaut kur kopā iet un pēc tam pastāsta, kā kurš reaģējis. Es laikam esmu iemācījusies uzlikt kupolu, un sev apkārt neko nepamanu. Cilvēki reti nāk klāt, bet ir gadījies veikalā pie kases, ka kāds gandrīz izmet iepirkumu tīkliņu no rokām, ieraudzīdams mani sev blakus. Par laimi tas nenotiek bieži, jo mans izskats dzīvē diezgan būtiski atšķiras no Helēnas tēla. Arī tagad, vadot spēli, bija svarīgi atrast pavisam citu veidolu. Priecājos, ka tas ir izdevies. Pavisam nesen, apmeklējot procedūras, mani atpazina tikai pēc dokumentiem. Bet kopumā cilvēku attieksme pret „Ugunsgrēka” aktieriem ir ļoti pozitīva līdz pat pretimnākšanai dažādās instancēs. Vienam taksometra vadītājs nepaņem maksu par braucienu, citam kāds kaut ko uzdāvina.
Vai tavā radošajā biogrāfijā bijusi kāda loma, par kuru jaunībā esi sapņojusi?
Pagaidām tādu lomu vēl neesmu nospēlējusi.
Tad jau režisoriem ir iespējas tevi izaicināt. Kādā žanrā sapnis varētu īstenoties?
Lai gan esmu diezgan azartiska, saprotu, ka katrai lomai ir savs vecums, un nereālus sapņus nekaļu. Šajā ziņā esmu fatāliste. Ticu, kas viss, kas man lemts, pie manis atnāks. Un, ja neatnāks, tad acīmredzot nebūšu pelnījusi. Kā skatītāja es vislabāk baudu izrādes, kuras liek aizdomāties. Pārsvarā tā ir laika pārbaudi izturējusi dramaturģija. Es būtu gatava arī četras piecas stundas klausīties sarežģītu jēgpilnu tekstu. Vispār no teātra gaidu ne tikai intelektuālas, bet arī jūtas sakustinošas izrādes, no kurām varētu gūt cita veida katarsi – vai nu tu smejies tā, ka esi aizmirsis, kā tevi sauc, vai raudi tā, ka vēl ilgi acu priekšā viss miglojas un nevari atrast ceļu uz garderobi. Pēdējoreiz kaut ko tādu izjutu JRT izrādē „Cerību ezers” pirms pāris gadiem, kad apmēram uz pusstundu zaudēju valodu, jo šīs izrādes vēstījums man trāpīja tieši krūtīs – saules pinumā. Nevarēju neko – ne ko pateikt, ne paraudāt. Ja ar mākslinieciskiem paņēmieniem var panākt tādu efektu, ka skatītājos kaut kas mainās, tad ir vērts darboties teātrī. Tādēļ mani mazliet tomēr satrauc, ka mūsdienu teātros tādas izrādes vairs nav modē. Ka cilvēki ar modernās pasaules kairinājumiem un īslaicīgumu tiek izraustīti savā apziņā, un nespēj ilgstoši uztvert nopietnas tēmas. Diemžēl mums vienam priekš otra atliek arvien mazāk laika. Ar dažādiem darbiem tiekam iedzīti kā zvēriņi stūrī, kur, cik nu katrs prasmīgi var, cenšas izgrauzt sev kādu brīvības aliņu, kur patverties un pasmelt spēkus.
Vai to jūti arī strādājot Latvijas Kultūras akadēmijā?
Jā. Daudzus gadus vadot publiskās runas seminārus un mācot studentus, esmu novērojusi, ka arvien vairāk cilvēku cieš no veģetatīvās nervu sistēmas radītiem traucējumiem, neizprotamas trauksmes. Līdz ar to kā skolotāja par savu galveno uzdevumu uzskatu dot cilvēkiem to, ko esmu iemācījusies pati – spēju īsā laikā atjaunoties, priecājoties gūt atelpu un mirklī pieslēgties dziļam mieram, sevi pasargājot un atgūstot spēkus. Apziņu, ka tu pats spēj sev palīdzēt, nevis histēriski raudāt vai slīcināt bēdas alkohola glāzītē, kā nereti tas notika agrākos laikos. Tāpēc daudz svarīgāka par teksta loģisko analīzi un balss nostādīšanu vai artikulāciju ir spēja saglabāt savus radošos spēkus, jo esam atbildīgi ne tikai savā, bet arī kolēģu priekšā. Nodzīts līdz spēku pagurumam nevienam tu neesi vajadzīgs. Ir arī daudz citu interesantu lietu manā profesijā, kas saistās ar personības nobriešanu. Piemēram, jauns cilvēks, attīstot savu balss spēku, var nonākt pie pārliecības, pašapziņas, miera un iekšējas harmonijas. Viņā tiek uzrakts pamatīgums, atrasts ceļš uz savām dziļākajām domām, kur slēpjas vērtības un esības jēga.
Aktiera darbs nav viegls, jo visu laiku viņu pavada diezgan liela neziņa par tālāko nākotni, kas atkarīgs no režisoriem, repertuāra un citiem blakus apstākļiem. Taču ik gadu par aktieriem vēlas kļūt desmitiem jauno censoņu, zinot, ka visiem darba nepietiks. Ko tu viņiem varētu teikt?
Katram vajadzētu darīt to, kas vislabāk sanāk, jo tas galu galā arī pa īstam sagādā gandarījumu. Jēga stāties aktieros ir tikai tiem, kuriem ir sajūta, ka viņi bez teātra nevar dzīvot. Svarīgi būtu apzināties arī to, ja piemeklē neveiksme, tas nenozīmē, ka esi netalantīgs. Var gadīties, vienkārši neiederies konkrētajā aktieru grupā, un tas, iespējams, ir kursa vadītāja subjektīvs viedoklis. Bet mēģināt iestāties vajag – kā citādi uzzināsi, vai tiešām tev teātris ir tik nozīmīgs. Taču viegli nebūs, ne fiziski, ne psiholoģiski, jo tie ir ļoti grūti iestājeksāmeni.
Tikko tev bija jubileja, nu arī mūsu valstij dzimšanas diena. Ko tu novēlētu Latvijai?
Es novēlētu turēties pie ideāliem, turēt augstu ticību savai brīvībai un pašnoteikšanās spējām. Un katram ikdienā savus mazos darbus darīt, cik labi vien var. Balstīt citam citu un novērtēt labos darbus.
Pieturzīmes
Bez kā tu nevari iedomāties savu dienu?
Bez ģimenes.
Trīs vārdi, kas tevi raksturo vislabāk?
Vieglums, (kas nozīmē, ka ne man pašai, ne citiem, cerams, ar mani nav grūti), pamatīgums un dziļums attieksmē pret dzīvi, azartiskums un griba mācīties.
Būtiskākais sasniegums darbā?
Tas, ka tik ilgu laiku spēju sabalansēt aktiera un pedagoga profesiju.
Labākā izklaide?
Brišana pa pļavu jebkurā gadalaikā un iešana pirtī, iegremdējoties aukstā ūdenī un pēc tam paguļot uz dvieļa un raugoties zvaigznēs.
