Ar vēstījumu par Latvijas vēsturi mūzikā 0
Latvijas Universitātes absolventu jauktais koris “Jubilate” piedalījās Latvijas prezidentūras ES Padomē kultūras programmā Bratislavā un Vīnē. Austrijas galvaspilsētā pirmo reizi izskanēja Lūcijas Garūtas kantāte “Dievs, tava zeme deg!”
Kā muzikāls sprādziens
Kad Vīnes baznīcā kundze pie ziedojumu galdiņa nevēlas man dot šīvakara koncerta programmiņu no kaudzītes acu priekšā, mazliet samulstu un lūgumu formulēju tiešāk: “Bitteschöhn, wieviel das kostet?” (“Cik tā maksā?”) “Nē, nē,” kundze paliek pie sava. “Jums dot nedrīkstot. Tikšot sabojāts viss pārsteigums.” Kāds? “Vīnes koru festivāla 2015” noslēguma koncerta programmas pēdējā lappusē, kur rakstīts “Gemeinschaftslied” (kopīgi dziedama dziesma), latviski nodrukāti “Pūt, vējiņi” vārdi un vāciski vēstījums par to, ka Latvijas okupācijas laikā, kad Maskava centās nīdēt visu nacionālo, vienkāršajai tautas dziesmai bija himniska nozīme. Četriem austriešu koriem un vienam no Latvijas – LU absolventu jauktajam korim “Jubilate” – dziedot “Pūt, vējiņi”, divas kundzes publikā visu laiku stāv kājās. Tās ir šī festivāla rīkotājas – Vīnes koru biedrības prezidente Margreta Apele un Vīnes un tās apgabala parlamenta trešā spīkere Marianna Klicke, ar kuras atbalstu notiek šis festivāls.
Pašā Vīnes centrā, Sv. Pētera baznīcas velvēs, tieši 14. jūnijā kā muzikāls sprādziens nogranda kantāte “Dievs, tava zeme deg”. Vīnē šis Lūcijas Garūtas spēcīgais darbs skanēja pirmoreiz. Un pavisam droši – nekad latviešu korim muzicējot kopā ar tenoru no Amerikas Marlinu Milleru, kuru tagad interesē kantātes ieraksts, un basbaritonu, Grācā studējošu horvātu mūziķi Grgu Perosu, kurš līdz šim vēl nekad nebija dziedājis nevienu latviešu dziesmu. “Lūcijas Garūtas mūzika patiesi ir brīnišķīga,” viņš saka. Bet manī nostiprinās pārliecība, ka prezidentūras kultūras programmas jēga parādās tieši šādos mirkļos – kad austriešu kora jaunietis meistarklasē uzzina, ko latviešiem nozīmē “Gaismas pils”, bet tu caur kādu viņu dziesmu – ko tikpat būtisku Austrijai, vai arī kad pēc mūsu uzstāšanās Eiropas prezidentūras noslēguma koncertā 10. jūnijā Bratislavā (šīs programmas ietvarā iepriekš Slovākijā bija muzicējuši pianists Māris Skuja un flautiste Dita Krenberga) slovāki vairākas dienas bijuši stāvā sajūsmā.
Kultūrai nav jābūt lūdzējai
Koncerttūrē ar savu klātbūtni mūs pagodinājušajai spīkerei Klickes kundzei, kuras atbildībā ir kultūra, izglītība un sociālās lietas un kura pati ilgus gadus dziedājusi korī, pie pusdienām Vīnes lepnā rātsnama pagrabstāva restorānā ievaicājos: kādiem vārdiem jūs Vīnes parlamentā aizstāvat naudas piešķiršanu kultūrai? It kā nelielā izbrīnā par jautājuma būtību spīkere atteica: opozīcijas partijai nav īpašas ietekmes, un mums taču ir noteiktas programmas kultūrai ar tajos paredzētiem līdzekļiem… Vīnes parlamenta spīkerei nav saprotams, kā kultūra var būt pazemojošas lūdzējas lomā. Bet kā ar jaunatni? Koros iet? Margreta Apele stāsta – mūzikas skolās viss esot kārtībā, arī vispārizglītojošās skolās īpaši mazie bērni dziedāt gribot ļoti, taču ne visur pedagogi motivēti korus vadīt. Šajā gleznā, šķiet, līdzīgas ainavas kā Latvijā, kur gan skolu koru diriģentu motivāciju aizstāj viņu entuziasms. Vīnes arī kā kora mākslas mekas koru biedrība apvieno simt korus ar vairākiem tūkstošiem dziedātāju. Tā esot tikai labi ja trešdaļa visu Austrijas galvaspilsēta koru. Ar nožēlu secinu, cik daudz kapacitātes ziņā atpaliek mūsu Dziesmu svētku biedrība… Vīnes koru biedrības paspārnē darbojas tās dibinātais Austrijas dziedošo jauniešu izlases jauktais koris “Landesjugendchor Wien”, Austrijas sabiedriskās televīzijas un radio rīkotā konkursa “Vīne dzied” laureāts. Tā mākslinieciskais vadītājs Mihails Grohotolskis, jauns harismātisks diriģents ar apburošu smaidu un aizraujošu diriģēšanas manieri, bijis Mocarta zēnu kora mākslinieciskais vadītājs, patlaban vada Vīnes kamerkori, ir kora direktors Vīnes Jaunajā operā, slavenu koru dibinātāja Ervina Ortera fonda balvas jaunajiem diriģentiem laureāts. Starp citiem muzikāli sarežģītiem skaņdarbiem viņu repertuārā ir arī somu komponista veltījums prāmja “Estonia” traģēdijai, ko drīz varēs dzirdēt Rīgā kora pirmajā Baltijas tūrē.
Pēc austriešu mākslinieciski spožā un nevainojami precīzā snieguma Vīnes Otto Vāgnera baznīcā (tāpat kā pērn pēc slavenā Dienvidāfrikas jauktā kora starta Pasaules koru olimpiādē Rīgā) man nāk prātā, cik bieži mūsu kori, lepojoties ar panākumiem starptautiskos konkursos, aizmirst piebilst, ka, piemēram, iegūtā zelta medaļa ir viena no trim tāda paša kaluma vai sudraba – viena no piecām, bet “Grand Prix” aizceļojusi uz pavisam citu pusi. Nez kā būtu, ja Austrijas dziedātāju izlase piedalītos mūsu koru karos? Nemaz neesmu pārliecināta, ka spicei – “Kamēr…”, “Solai”, “Balsīm” – izdotos lielo balvu paturēt mājās. Taču ir kāda lieta, kurā esam nepārspējami un paši labākie – tā ir gadu desmitiem izkoptā tradīcija pulcēt milzu kopkori krāšņā gājienā un Mežaparka Lielajā estrādē.
Mūzikas notikumiem pārbagāto Vīni pārsteigt, protams, grūti. Tādēļ gribas palielīties ar saņemtu komplimentu. Mūsu mākslinieciskajam vadītājam, profesoram Jurim Kļaviņam, pēc “Jubilates” kopīga koncerta ar Vīnes latviešu kori parkā pie Latvijas vēstniecības, viens no viesiem pavaicāja: vai jūsu koris ir profesionāls? Jautājums, protams, retorisks, jo, kā izrādās, Esdersa kungs ilgus gadus dziedājis Vīnes valsts operas korī un gan jau saklausīja, ka esam cilvēki, kam dziedāšana ir sirdslieta. Tieši no viņa Latvija nopirkusi vēstniecības ēku. Iepriekšējās paaudzēs vienu no Esdersu dzimtas locekļiem skāris vēzis. Kad ļauno slimību izdevies pieveikt, Esdersa kunga vectēvs uzcēlis dievnamu – Marijas Sāpju ciešanu baznīcu. Tāpēc Vīnē ir Esdersa laukums. Mecenātismam kultūrā iespējams arī dziļi personisks iemesls.
