Sēļu zemē 1
Sēlija ir Latvijas kultūrvēsturiskais novads, kas ietver teritoriju Daugavas kreisajā krastā no Jaunjelgavas un Neretas līdz pat Krāslavas novadam Baltkrievijas pierobežā. Pēc administratīvi teritoriālās reformas arī daļa Jēkabpils ietilpst Sēlijā, tādēļ Sēļu zemes apceļošanu var sākt tieši no turienes, kur pēdējos gados labām atpūtas vietām piepulcējies Jēkabpils Meža parks un Radžu ūdenskrātuve, kuru jau piecus gadus rotā Zilais karogs – ūdens tīrības apliecinātājs.
Tālāk caur Biržiem jādodas uz Viesītes novadu, kur Sēlijas paugurvaļņa augstākajā daļā atrodas Saukas dabas parks, kas izveidots 1987. gadā un aizņem 56,35 km². Viens no dabas parka centrālajiem objektiem ir Saukas ezers – vislielākais Zemgales un piecpadsmitais lielākais Latvijas ezers. Pie tā atrodas Ormaņkalns (78,5 m v. j. l.), no kura paveras lieliska Sēlijas ainava. Lai turp nokļūtu, braucot no Saukas ciemata uz Riti pēc nepilniem trim kilometriem aiz Saukas baznīcas (1826) jānogriežas pa kreisi diezgan stāvā kalnu ceļā. Pa to pašu ceļu netālu no ciemata, pāri dīķa tiltiņiem griežoties pa kreisi, var doties uz komponista Arvīda Žilinska (1905 – 1993) dzimtajām mājām „Lejas Arendzāniem”, kur iekārtota viņa piemiņas istaba. Komponista 110. jubilejas gadā Siguldas opermūzikas svētkos atkal skanēs atjaunotā opera „Zelta zirgs” – viens no viņa slavenākajiem darbiem.
1,3 km uz ziemeļrietumiem no Aknīstes centra nelielā Dienvidsusējas sānu gravā meklējams viens no izcilākajiem Latvijas avotiem Saltupju veselības avots. Tas izplūst uz austrumiem, un mūsu senči ticēja, ka tāda avota ūdens ir dziedinošs, īpaši ja Lieldienu rītā tajā izmazgā acis. Avota ūdens satur daudz dzelzs savienojumu, par ko liecina brūnās nogulsnes avota gultnē. Blakus tam ir akmens ar nelielu iedobumu, iespējams, sens kultakmens, bet gravas malā aug svētliepa.
Teiksmotais Zebrus ezers
Nostāstiem apvītā ezera platība – 412 ha, vidējais dziļums – 1,5 m. Viens no retajiem ezeriem, kur mīt zandarti. Zebrus ezera austrumu krastā atrodas aptuveni 30 metrus augstais Ezerlūķu pilskalns, kur senos laikos pacēlusies stalta senlatviešu pils. Kalna rietumu nogāze Zebrus ezera pusē ir ļoti stāva, bet pretējā – lēzeni pāriet apkārtējos laukos. Teiksma vēsta, ka no Elku kalna pāri ezeram vedis Dievu vai Priesteru ceļš – garš, akmeņains sēklis uz pilskalnu, pa kuru priesteri varējuši doties briesmu brīžos, lai paslēptos aiz pilskalna nocietinājumiem. Hidroarheoloģiskie pētījumi apstiprina, ka Zebrus ezera dibenā pāris metru dziļumā patiešām ir dabiski veidojusies apmēram 5 – 20 m plata un 400 m gara akmeņu grēda.
Savukārt Elku kalns tiek uzskatīts par zemgaļu centrālo dievu pielūgšanas un upurēšanas vietu. Senos laikos abi ezeri bijuši savienoti, un te atradusies sala. Tālāk pa velotakām var nokļūt arī līdz Krievkalniem, Lielajam Vipēdes ezeram, Slagūnes skoliņai, Cibēnu upurakmenim un citiem savdabīgiem objektiem. Starp citu, Slagūnē dzīvojis rakstnieks Kārlis Ieviņš, kurš Zebrus ezera apkārtni aprakstījis savā romānā
