Ar vēlmi turēt solījumu mūžīgi mūžos 0
Nav nemaz tik daudz jaunu pāru, kuri skaidri apzinās atšķirību starp iemīlēšanos un patiesu mīlestību. Kaspars (27) un Agnese (28) Krauzes par to runā atklāti. Viņi ir neizsakāmi pateicīgi, ka pašiem ir tā iespēja šos dažādos un emocionāli transformējošos attiecību posmus izdzīvot vienam ar otru. “Mūsu kopīgie piedzīvojumi un arī pārdzīvojumi dāvāja mums bezierunu uzticēšanos. Bez tās patiesa mīlestība nemaz nebūtu iedomājama,” dalās Agnese.
Lai gan bērnību abi aizvadījuši Dobeles pusē, kopīgais stāsts pirms astoņiem gadiem aizsākās Vecrīgā pie Pulvertorņa. Pāra atmiņā fiksēts arī datums – 26. novembris, pēc kura sākās randiņu periods. Jauni un trakulīgi, ar daudz kopīgām interesēm. Pirmie attiecību gadi pagāja ļoti karstasinīgi, kā meksikāņu seriālā, kas bija visnotaļ noderīgi, jo spraigie piedzīvojumi ļāva vienam otru atklāt padziļinātāk.
Plānotais bildinājums ezerā
Kaspars un Agnese vienmēr skatījušies vienā virzienā un atradušies kopīgā dzīves punktā, tāpēc šaubas par to, vai ir vēlme pavadīt šo dzīvi kopā, nav bijušas. “Man ir divi brāļi, kuri bija iesākuši ģimenes tradīciju bildināt savas otrās pusītes Ziemassvētkos, bet Agnese pavisam neapzināti šo tradīciju lauza. Vienā no atklātajām sarunām viņa man paziņoja, ka bildinājums un jaunas dzīves sākums ir kā atsevišķi svētki, ka viņa negribētu tos apvienot ar Ziemassvētkiem, dzimšanas dienu vai kādiem citiem jau pastāvošiem svētkiem. Tāpēc izvēlētais datums bija spontāns lēmums, taču gluži pārsteigums man arī neizdevās,” atzīst Kaspars.
Ar īpašās dienas notikumiem no savas perspektīvas dalās arī Agnese: “Todien bija paredzēts, ka ciemos atbrauks Kaspara draugi, kuri pēdējā brīdī paziņoja, ka tomēr netiks. Izdomājām, ka jādodas izbraucienā ārpus mājas. Pamanīju, ka Kaspars bija gluži ne savā ādā. Pēc pusdienām pie Rideļu dzirnavezera viņš mani uzaicināja pavizināties ar laivu. Kaspars nekad nav bijis sajūsmā par šāda veida izklaidēm, tāpēc visai ātri sapratu, kas notiks ezerā.” Lēmums mīt gredzenus nāca pavisam dabiski. Tā kā abi vēlējās būt gados jauni vecāki, gluži loģiski pēc laulībām sekoja lēmums par mazuli. Viņi uzskata, ka ģimene noteikti nav šķērslis, lai turpinātu trakulības. Lēkt piedzīvojumos var kopā arī ar bērniem!
Cīņa par vietu zem saules
Laiks kāzu dienā paskrien ļoti ātri, tāpēc nav ko ļauties lietām un šķietami obligātām tradīcijām, kas pašiem nav svarīgas, pārliecināti ir abi. Galvenais, ka šī diena ir baudas pilns mirklis vienam ar otru. Agnese atklāj kādu aizkustinošu niansi: “Savā vīrā otrreiz no jauna iemīlējos tieši kāzu dienā. Parasti teic, ka nav iespējams atkārtot pirmās iepazīšanās sajūtas, to brīdi, kad saproti, ka ir vēlme ar otru pavadīt pēc iespējas ilgāku laiku. Taču svinīgajā dienā ieraugot Kasparu un sakot viņam jāvārdu, tā patiešām notika!” Kaspars ar Agnesi laulājās baznīcā. Viņuprāt, teikt “jā” Dieva priekšā ir daudz atbildīgāk nekā varas pārstāvei dzimtsarakstu nodaļā. Dievnams ceremonijai tika rūpīgi izraudzīts. Pirmo reizi ieejot Rīgas Svētās Marijas Magdalēnas Romas katoļu baznīcā, abi vienlaikus sajuta, ka tā ir vieta, kur turpmāk notiks svarīgākās viņu dzīves norises.
Jaunā ģimene ir apliecinājums, ka nopietnas dzīves grūtības un pārdzīvojumi var arī satuvināt, ne tikai šķirt. Jaunie vecāki stāsta: “Mūsu meita Dārta, kurai šobrīd ir trīs gadi, piedzima ar sirds defektu. Izrādās, mūsdienās tā vairs nav reta parādība. Jau tad, kad gaidījām Dārtu, uzzinājām, ka pirmajā dzīves pusgadā viņai būs ļoti nopietni jācīnās par vietu zem šīs saules. Tas bija ļoti liels pārdzīvojums, kas mūs satuvināja vēl vairāk. Meita savā līdzšinējā mazajā dzīves posmā ir pārcietusi daudz vairāk nekā citi visas dzīves laikā. Taču Dārta pēc savas būtības ir īsts ātrgaitas vilciens, tā par viņu teica arī ārsti.”
No Rīgas uz Dobeli: drosmīgs lēmums
Šobrīd Kaspars un Agnese jūtas gandarīti, ka savu profesiju ir spējīgi pakārtot tam, kas nepieciešams ģimenei. Taču līdz tam nonāca pamazām.
“Dzīvojot Rīgā un strādājot maizes darbus, paralēli centāmies attīstīt savu sapni darīt to, ko paši vēlamies. Nu jau divus gadus dzīvojam Dobelē. Šīs dzīves pamatus ir stiprinājuši mūsu abu vecāki, par ko esam ļoti pateicīgi,” sarunas laikā atklāj Agnese. Viņas teikto papildina Kaspars: “Darbu nešķiroju, varu darīt visu. Paspēju pastrādāt dažādos amatos, lai mēs abi nezaudētu finansiālo stabilitāti. Taču vienā mirklī sapratu, ka varu nostāties arī pats uz savām kājām. Nu esmu patstāvīgs videooperators un fotogrāfs, kurš iemūžina citiem svarīgus notikumus. Agnese mani ļoti atbalsta un attīstās šajā jomā kopā ar mani. Šobrīd esam “Krauze Vision” komanda.” Šī vasara gan nedaudz atšķirsies, jo ģimene ir sagaidījusi savu otru atvasi, tāpēc kāzu sezona vīram būs jāaizvada vienam.
Īstajā laikā un vietā
Gan Kaspars, gan Agnese ir dzimuši Dobelē. Trīs gadus mācījās blakus skolās, taču tā arī nesatikās. Kaspars ir pārliecināts, ka viss notiek tad, kad tam jānotiek: “Katram ir sava pagātne, kas mūs izveido tādus, kādi esam. Kad satiekam otru, mums ir jābūt konkrētajā dzīves posmā, lai viss notiktu tā, kā ir šobrīd.”
Domājot par laimīgas laulības noslēpumiem, ģimenes galva atzīst: “Uzskatu, ka ļoti svarīgi ir vienam ar otru runāt, par visu. Diemžēl latviešu senči nereti bija noslēgti cilvēki – esot taču lietas, par kurām sieviete ar vīrieti runāt nedrīkst! Es tā neuzskatu. Mēs ar Agnesi esam ne vien laulāts pāris, bet arī labākie draugi. Mēs viens par otru zinām visu, un es neredzu tajā pilnīgi neko sliktu.” Arī Agnese papildina, sakot, ka viņa nekrāj sevī sīkumus, ja kas kaitina. Viņa Kasparu ir iepazinusi tik ļoti, ka zina īstos vārdus, kā viņam to pateikt. Tāpat otrādi. Pārim ir arī nerakstītais likums: nedari otram to, ko nevēlies, lai dara tev.
Kad jautāju, ko Kaspars un Agnese viens otram novēlētu, viņu atbilde ir – mūžīgi mūžos. “Lielāko solījumu viens otram devām Dieva priekšā baznīcā, tagad atliek būt godīgiem un turēt doto vārdu,” saka Kaspars. Toties nākotni ģimene cenšas tālu neplānot, viņi bauda tagadni, jo tā ir vienīgā, kas ir apsolīta.
