Kā jūs tikāt pie iesaukas “padomju grāfiene”? 4
Tajā naktī, kad pirmoreiz parādījos Vācijā, man mugurā bija Annas Kareņinas tipa piegulošs ādas mētelis, ko pati mājās biju uzšuvusi, un galvā neliela ādas cepurīte.
Mākslas zinātnieki raksta, ka jūs tolaik nemaz neesot bijusi atpalikusi no Vācijas māksliniekiem. Vai arī pašai bija tāda sajūta?
Latvijā dzīvoju mākslinieciski ļoti izmeklētā vidē, kur bija Bruno Vasiļevskis, Imants Lancmanis – dažā ziņā gudrāki par vāciešiem. Berlīnē savureiz varbūt arī es biju pārāka par vācu māksliniekiem, tāpēc arī mani ievēroja, pieņēma. Bet savu lomu droši vien nospēlēja nedraudošā konkurence no manas puses. Vācieši labi zināja, ka es braukšu atpakaļ uz Latviju. Ja paliktu Berlīnē un varbūt kļūtu par konkurenti, iespējams, pret mani sāktu vērpt intrigas, kā jau tas mākslinieku vidē mēdz būt.
Greizsirdība uz iespēju radoši strādāt?
Grūti pateikt, jo pati nekad ne par vienu neesmu ne tenkojusi, ne kur ko rakstījusi, vienmēr esmu bijusi ļoti atturīga pret intrigām.
Bet par sevi gan laikam esat dzirdējusi…
Daudzreiz ceļš bijis diezgan grumbuļains, nav gludi gājis.
Kas mainījās jūsos pēc Berlīnes laika?
It kā pasaules plašums ienāca. Man daudzi pārmet kosmopolītismu, sakot, ka mani darbi nav latviski, bet zināms kosmopolītisms latviešos bijis vienmēr. No visām pusēm nākušas dažādas ietekmes. Kad atgriezos no Berlīnes, Džemma Skulme mani pieņēma savā komandā, divpadsmit gadus biju izstāžu sekretāre Mākslinieku savienībā un centos atdarināt Valda Āboliņa stilu – kā meklēt talantīgos, rast vērienu. Radās izstāde “Vide. Darbs. Cilvēks”, slavenās Mākslinieku dienas, kur arī tiku savu roku pielikusi. Nav ko slēpt, pirms Berlīnes Latvijā nebiju izteiktā sabiedriskā apritē, vairāk savā nodabā gleznoju, zīmēju. Berlīnē pirmoreiz tā īsti sajutu, ka esmu uzmanības centrā. Viņiem bija interesanti mani pētīt, kas es esmu par putnu …
Un nosauca par “Paradīzes putnu”…
Tā viens avīžnieks ierakstīja atsaucē laikrakstā pēc manas personālizstādes Betānijas mākslinieku namā. Arī pati biju uzcirtusies. Mugurā pašas dizainēts ģērbs pēc latviešu tautastērpa skata, tikai moderns. Bija talants – vienmēr esmu varējusi no nekā sev kaut ko uzburt. Kaut no tiem pašiem linu brunčiem. Un aktrises talants man nedaudz piemīt…
Pie kā strādājat patlaban?
Pie cikla “Cilvēki un arhitektūra”. Rudenī būs izstāde ar man veltītu monogrāfiju galerijā “Daugava”. Iztēlojos, kā celtne, būve ietekmē cilvēku un kā mēs – vidi. Latvijā, citās valstīs.
