Dažos avotos var izlasīt, ka jūsu nokļūšanu Vācijā ietekmējusi arī jūsu personīgā interese par padomju diplomāti Aleksandru Kolontaju un daži citi darbi, kas likuši režīmam riskēt, cerot, ka Maija Tabaka būs laba padomju kultūras eksportprece, kas apliecinās padomju mākslas daudzveidību un nacionālos dialektus. 4
M. Tabaka: – Savulaik jau tā sauca, par eksportpreci. Arī balerīnas, kas devās uz viesizrādēm, tā dēvēja… Kolontajai ar manu nokļūšanu Vācijā nav nekāda sakara, taču stāsts par viņu ir interesants. Šajā pašā mājiņā Jūrmalā, kur dzīvoju kopš 1956. gada, bieži viesojās pirmās sievietes sūtnes privātsekretāre Emi Lorensone, kura bija sadraudzējusies ar manu mammu un vēlējās, lai iemūžinu leģendu, kurai viņa veltījusi visu savu mūžu. Viens darbs pazudis Maskavā, viens variants ir sūtniecībā Zviedrijā, Latvijā palikušajā gleznā, kur man pozēja Frančeska Kirhe, Kolontaja redzama kā sūtne Meksikā.
Bet ar nokļūšanu Vācijā Kolontajai nav nekāda sakara. Ceļu turp izcīnīju pati, izturēdama lielu pasaules līmeņa konkursu un iegūdama Vācijas Akadēmiskā apmaiņas dienesta (DAAD) stipendiju. 1973. gadā uz Latviju bija atbraucis Valdis Āboliņš (1939 – 1984), Rietumvācijā dzīvojošs latvietis, mākslas menedžeris, izsities mākslas aprindās un Berlīnes Jaunās tēlotājas mākslas biedrības (Neue Gesellschaft für bildende Kunst) ģenerāldirektors rīkotājs. Stipendijas žūrijā bija četrdesmit četri lietpratēji, Āboliņam viena balss, bet tiesības iesniegt savus priekšlikumus. Viesojoties manās mājās, viņam laikam iepatikās mani darbi, jo viņš palīdzēja sagatavot materiālus stipendijas konkursam. Pretendentu uz šo Vācijas lielāko stipendiju un tās doto iespēju vairāk nekā gadu dzīvot un strādāt Rietumeiropas mākslas metropolē bija daudz, bet galu galā to ieguvām kādi divpadsmit mākslinieki – ungārs, dienvidslāvs, pa vienam no Krievijas, Anglijas, Japānas.
Izstādē “Maija Tabaka un Rietumberlīne” redzēsim arī Valda Āboliņa portretu. Viņš bija pateicīgs modelis?
Gleznoju pēc atmiņas. Zīmīga personība, enerģisks, gudrs vīrietis, izcēlās ar ārieni. Ziemā melnās drēbēs, vasarā visu laiku baltās. Efektīgi.
Kā jūs uzņēma tolaik atvērtā un tolerantā Rietumberlīne, mākslas meka, kas piesaistīja radošas personības no visas pasaules?
Mani kā stipendijas ieguvēju, pirmo no Latvijas, pieklātos tā kā dzelzceļa stacijā sagaidīt, tomēr divu stundu laika starpības radītā pārpratuma dēļ uz perona Zoo stacijā Berlīnē ar trim krāsu pilniem čemodāniem stāvēju viena pati (pasmaida)… Bet, tā kā biju iemācījusies pieklājīgi runāt vāciski, par ķibeli nekreņķējos, un labi cilvēki izpalīdzēja atrast īsto adresi. Valdis Āboliņš mani aizveda pie sava drauga mākslinieka Dītera Mazura, kura mājās dzīvoju, kamēr Vācijas Akadēmiskā apmaiņas dienesta kantoris man piešķīra dzīvoklīti un darbnīcu. Daudzi mākslinieki bija atveduši savus darbus līdzi, bet man nekā tāda nebija, jo no Latvijas gleznas izvest nevarēju. Tūlīt sāku strādāt, un radās pirmā glezna “Džungļi”.
