Risinājumi tomēr bijuši 34
Vai sociālais dienests nevarēja palīdzēt atrisināt parāda lietu?
“Centāmies, bet kundze bija pret visiem variantiem. Mēs ieteicām slēgt vienošanos ar apsaimniekotāju par parāda atmaksas kārtību. Šajā gadījumā apsaimniekotājs bija pretimnākošs, ļaujot parādu dzēst, ik mēnesi maksājot nelielu summu no parāda, bet regulāri un pilnā apjomā – kārtējos mēneša maksājumus. Tāpat mēs piedāvājām Niedolai pārcelties uz lētāku īres dzīvokli vai istabiņu, jo pašvaldībai brīvu sociālo mājokļu nav. Bet atkal saņēmām atteikumu. Šobrīd atliek tikai pansionāts; radinieki nevēlas kundzi ņemt pie sevis, bet arī no pansionāta viņa pati kategoriski atteikusies,” stāsta L. Pūce. Viņas praksē kopš 2001. gada šis ir otrs gadījums, kad jāpalīdz cilvēkam, kurš izlikts uz ielas. Arī pirmais gadījums bijis dramatisks – onkulis dažas naktis pārlaidis parkā iepretim savam bijušajam dzīvoklim, līdz pats atnācis un pieteicies uz pansionātu, lai gan iesākumā bijis kategoriski pret. Vēlāk Laucienes pansionātā esot bijis laimīgs un pēc vairākiem gadiem tur arī sagaidījis savu pēdējo stundiņu.
Kāpēc R. Niedola nevēlējās risināt savu problēmu, varbūt nesaprata tās nopietnību?
“Grūti atbildēt. Liekas, ka viņā ir liels padomju laika nospiedums. Man stāstīja, ka strādājusi zivju konservu rūpnīcā, cik tur bijis labi. Par brīvu devuši dzīvokļus. Esmu dzirdējusi, ka nav bijis jāmaksā pat komunālie maksājumi. Šajos laikos, kā zināms, jāmaksā ir par visu. Mana pieredze liecina, ka vientuļiem cilvēkiem bijis visgrūtāk piemēroties jaunajiem apstākļiem, viņi bieži par savu pārliecību mēdz stāvēt nesatricināmi kā klints. Man liekas, ka šis ir tas gadījums,” domā L. Pūce.
Patiešām, arī man kundze stāsta, cik daudz dzīvē strādājusi un ka nevienam neko nav parādā. Kolhozā gājusi par vienu kapeiku dienā. No 1959. līdz 1992. gadam strādājusi zivju pārstrādes kombinātā – sākumā cehā, pēc tam noliktavā. Pie aukstajām zivīm un amonjaka arī sabeigusi veselību, kas jau tā nav bijusi laba kopš bērnības. 1979. gadā Rojas konservu rūpnīca piešķīrusi dzīvokli, ko 2000. gadā kundze privatizējusi. Pensija – 262 eiro uz rokas.
“Daudz esmu braukusi ekskursijās, rīkojusi viesības. Man bija daudz draugu, tagad vairs nav neviena, radi apmiruši,” stāsta R. Niedola, kas visu mūžu dzīvojusi viena. Divi brāļi miruši, viena māsa pazudusi Āzijā, viena māsa pati jau kopjama. Pēdējos gados tikai svaine apciemojusi – viņa arī solījusi viņu ņemt pie sevis un apbērēt. “Pirms kāda laika pie manis bija atbraucis bērnības draugs Koļa; viņš solīja manu parādu samaksāt, bet pirms trijām nedēļām nomira. Tā arī man cerība zuda. Bet es pretošos un uz pansionātu nebraukšu, gribu nomirt savā dzīvoklī. Pēc kara gadu nostrādāju invalīdu namā un tad sev svēti nosolījos: nekad mūžā tādā nedzīvošu!”
L. Pūce Koļu zināja: diez vai viņš būtu bijis spējīgs Ritu izpestīt no problēmām. Sociālā dienesta vadītāja arī apstiprināja, ka kundze draudējusi izdarīt pašnāvību, tāpēc atslēgta gāze.
