Ar varu mēģina atstāt “trako namā”: Skaudrs stāsts par slimnīcā piedzīvoto 10
Sieviete vārdā Marina LNT raidījumam “Degpunktā”uzticējusi skaudru stāstu par ārstēšanos psihiatriskajā slimnīcā. Viņas teikto pārbaudīt ir gandrīz neiespējami, jo ārsti par pacientu veselības stāvokli un to, kas notiek otrpus Tvaika ielas 2. nama sienām, stāstīt nedrīkst.
Nonākt “trako mājā” noteikti negribētu neviens, tomēr izrādās ir tāda cilvēku kategorija, kas Tvaika ielas Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centra slimnīcā mēdz iegriezties paārstēties neviena nemudināti, ja gadījusies liela pārslodze vai pārlieku liels alkohola patēriņš vai vēl ļaunāk – narkotikas. Tā gadījies arī ar Marinu, kura izdomājusi pārlaist dažas naktis mierīgā vidē un iziet rehabilitāciju.
“Es gribēju paārstēties, atbraucu no Francijas, pati izsaucu ārstus, lai viņi mani sadakterē. Es gribēju nonākt trako mājā. Gribēju paārstēties, atpūsties, jo es Francijā strādāju divus mēnešus gandrīz bez brīvdienām. Man vienkārši vajadzēja tabletītes, lai paārstētos, bet ārsti mani nosūtīja nevis uz “trako māju”, bet uz narkoloģiju.” Un tad arī sācies pats briesmīgākais,” saka Marina.
“Tur man atņēma telefonu, nedeva karstu ūdeni, par mani ņirgājās medbrāļi, es esmu vienos zilumos, es jums tos parādīšu,” viņa turpina. Marina tikusi ārā, tikai pateicoties vīram, kurš atnācis uz tikšanos.
“Vīrs mani gribēja savākt no turienes, jo es uzrakstīju iesniegumu, ka es atsakos no medikamentiem – tie burtiski tika stūķēti. Staigājām tādi kā zombiji. Cilvēki tur staigā kā zombiji, par viņiem ņirgājas. Es atteicos no medikamentiem, uzrakstīju iesniegumu, ka eju prom no slimnīcas, ka man ir tādas tiesības, jo labprātīgi šeit ierados un labprātīgi došos. Viņi mani nelaida. Viņi mani nepalaida, un tad mans vīrs aizgāja pie ārstējošā ārsta un pateica, ka pret parakstu mani izņems no turienes. Ziniet, ko ārstējošais ārsts pateica manam vīram? Es atvainojos par izteicienu – kam jums viņa vajadzīga, viņu ir izdrāzusi visa nodaļa! Ko izdarīja mans vīrs? Mums iedeva desmit minūtes, tur ir kā cietumā, sliktāk nekā cietumā! Mums bija desmit minūtes, lai cauri restēm aprunātos. Vīrs uzlauza restes, un mēs īstenojām bēgšanu, aizbēgām no turienes,” vaļsirdīgi stāsta sieviete.
Marina zvanījusi policijai, tur pateikuši, lai zvana Veselības ministrijai. Tur neviens necēlis klausuli. Tā arī lieta palikusi “karājamies gaisā”, tāpēc sieviete vērsusies televīzijā. Marinai ir vēl daudz detaļu ko pastāstīt par attieksmi šajā iestādē. Piemēram, medbrāļi neļāvuši iet ārā, atvērt logu, lai ienāk svaigs gaiss, tāpat likuši mazgāt podus un vilkt ērmota paskata drēbes.
Slimnīca Marinas situāciju nekomentē, sakot, ka tas būtu pacienta tiesību un ārsta ētikas un, protams, likuma pārkāpums. Tomēr norāda, ka jebkuras sūdzības var un tiek izskatītas, tikai jāvēršas ar oficiālu iesniegumu.
Daktere Skaidrīte Skaida norāda, ka daudziem vai pat lielākajai daļai iestādes pacientu ir saasināta uztvere par notiekošo, līdz ar to iespējams rodas sajūta, ka kaut kas tiek darīts pret viņu pašu gribu, taču Latvijā tas ir aizliegts – piespiedu ārstēšana kā tāda neeksistē.
