Ar valsts finansējumu vien tik krāšņi Dziesmu svētki nebūtu tapuši 0
Saki, kurš izdomāja latviešus nodēvēt par vēsiem, atturīgiem un padrūmiem viensētniekiem? – šonedēļ ik vakaru, no pastaigas pa Rīgu atgriezusies, nebeidz brīnīties mana Maskavas draudzene. Galvaspilsētā vērotās aktivitātes viņu pārliecinājušas, ka esam jautri, sabiedriski un apbrīnojami čakli, izrādot savu nacionālās kultūras bagātību.
Visvairāk jautājumu viņai par to, kādā veidā XXV Vispārējo latviešu dziesmu un XV Deju svētku 40,6 tūkstošus dalībniekus izdodas saliedēt tam kopīgajam mērķim, kurš nodrošinājis šai tradīcijai vietu UNESCO Reprezentatīvajā cilvēces nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā. Manu stāstu par koru, deju kolektīvu un citu amatiermākslas kopu gatavošanos Dziesmu svētkiem piecu gadu posmā atkal un atkal pārtrauc vaicājums: tomēr – kāda saistviela neļauj izirt pašdarbnieku saimei, kuras vienīgais atalgojums par ziedoto laiku ir iespēja iziet uz skatuves?
Reālo šāda cementējuma pastāvēšanu apstiprina fakts: lai gan iedzīvotāju skaits Latvijā patlaban ir mazākais pēckara periodā, šīsvasaras svētkos piedalās 603 deju kolektīvi – par 97 vairāk nekā iepriekšējos. Protams, arī vairāk nekā jebkad. Tāpat šie XXV Vispārējie ieies vēsturē ar svētku ieskandināšanu ne vien galvaspilsētā, bet visos novados. Neaizmirstamu vaibstu tiem piešķir labo novēlējumu lapotne “Sidraba birzī” Rīgas centrā, daudzās krāšņās aktivitātes un aizkustinošie sīkumi, rokdarbnieču aptamborētos 11. maršruta tramvaja sēdekļus ieskaitot.
Manu maskavieti interesē, kurš to visu apmaksā. Nosaucu pērn un šogad valsts piešķirtos 3,06 miljonus latu, tos papildina 700 tūkstoši no svētku atbalstītājiem un mazāki sponsorējumi, ko pieskaitīs vēlāk. Bet ar finanšu sfēru saistītā viešņa groza galvu: nav necik bagātīgi, drīzāk pieticīgi tādam vērienam – noteikti vajagot būt vēl kādam resursam.
2008. gada Dziesmu svētku kopējais budžets bija 4,4 miljoni latu. Arī šajos kopsavilkums grozīsies ap līdzīgu ciparu. Taču manai viešņai taisnība – skaitlis šķiet iespaidīgs līdz brīdim, kamēr blakus nenoliek izmaksu tāmi. Nav ne mazāko šaubu, ka bez kolektīvu vadītāju, dziedātāju, dancotāju, amatnieku, citu pašdarbnieku patriotisma resursa, bez šīs latviešu milzīgās pašaizliedzības zelta naudas svētki būtu daudz knapāki. Kopš valsts neatkarības atgūšanas sūkstāmies, ka grūti atrast tādu latviešus vienojošu ideju, kura liktu atmest sīkumainās savrupības kašķus un saliedēties kopīgam mērķim. Par laimi, katri Dziesmu svētki pierāda, ka tik ļauni ar mums tomēr nav – ir gan ideja, gan uzcītība un prasme sa-sniegt mērķi. Svētku izskaņā vienmēr sumina virsvadītājus, saka paldies dalībniekiem un procesa nodrošinātājiem. Bet līdzvērtīgu pateicību nenoliedzami pelnī arī kultūras darbinieku, koristu un dejotāju ģimenes locekļi par izpratni un kluso piekrišanu ieguldīt savus vēlāk nevienā bilancē neiegrāmatotos latus kolektīvu dažādu ikdienas vajadzību apmaksai, transportu uz skatēm un mēģinājumiem ieskaitot. Līdz ar to Dziesmu svētku atbalstītāju pulks noteikti izsakāms sešciparu skaitlī, kas raksturo tradicionālā pasākuma īsto un apbrīnoto masveidību.
Jaunākā šo svētku dalībniece būšot piecus mēnešus vecā Elīza, pretējo spārnu vainago Goda virsdiriģents simtgadnieks Roberts Zuika. Bet ar pilnām tiesībām dalībniekiem sevi drīkst pieskaitīt ikviens mājās palikušais, kura attieksme palīdz uzturēt un vairot latviešu garīgo valūtu.
