Ar Vācijas pasi – pa labi, ar ārzemju pasēm – pa kreisi 7
Kad Jorgs Zartors pēc trīsdesmit akmeņogļu raktuvēs nostrādātiem gadiem devās priekšlaicīgā pensijā, viņš nevēlējās vadīt dīku dzīvi mājās, bet gan darīt ko noderīgu sabiedrībai. Tādēļ pieteicās par brīvprātīgo palīgu labdarības kustībā “Tafel”, kas organizē bezmaksas pārtikas sadali trūcīgajiem. Sākumā piepalīdzēdams vien dažas stundas nedēļā, pakāpeniski viņš sāka iesaistīties arvien azartiskāk, līdz ar laiku kļuva par vietējās “Tafel” vadītāju Esenē, pilsētā Ziemeļreinas-Vestfālenes pavalstī. Jau aizritējuši 13 gadi, kopš viņš dara šo darbu. Un pat vadītāja amatā, vien brīvprātīgā kārtā, nesaņemot atalgojumu.
Taču nu Zartors nonācis visai nepatīkamā situācijā. Viņa vārds pēdējās nedēļās tiek locīts teju visos iespējamos medijos un sociālajos tīklos. Par Jorgu Zartoru raksta komentārus, uzņem TV sižetus, izsakās ministri un deputāti. “Rasists”, “nacists”, “ksenofobs” – šādas un līdzīgas palamas pēdējo nedēļu laikā vēlušās pār Zartora galvu. Un, lai gan krietni retāk, arī atzinīgi vārdi un atbalsts.
Iemesls: viņš tiek nosodīts par Esenes “Tafel” lēmumu turpmāk kā jaunus klientus pārtraukt uzņemt “nevāciešus”, šādu iespēju rezervējot tikai cilvēkiem ar Vācijas pasēm. Ar to neviļus Zartors ierosinājis plašu sabiedrisku diskusiju par nabadzību, migrāciju un sociālās labklājības valsts modeli Vācijā.
Labdarības un ekoloģiskā misija
“Tafel” ir organizācija, kas Vācijā dibināta pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados un darbojas pēc principa, kas pārņemts no ASV “pārtikas bankas”. Gandrīz 2000 sadales punktos visā Vācijā “Tafel” nodrošina iespēju par velti vai simbolisku samaksu saņemt pārtikas un sadzīves preces: sākot no maizes, makaroniem, augļiem, cepameļļas līdz pat zobu pastai un veļas pulverim. Produktus “Tafel” ziedo ražotāji un tirdzniecības uzņēmumi. Pārsvarā tās ir preces, kas tuvo derīguma termiņa beigu vai citu formālu iemeslu dēļ ir izbrāķētas un nevar tik laistas tirdzniecībā, tomēr ir pietiekami kvalitatīvas, lai būtu droši lietojamas uzturā vai mājsaimniecībā. Uzņēmumi, kas atbalsta “Tafel”, tādējādi ne vien palīdz nabadzīgajiem, bet pilda arī ekoloģisku misiju. Proti, pārpalikumi nonāk nevis izgāztuvē, bet gan tiek izlietoti, aiztaupot ražošanā ieguldīto dabas resursu veltīgu izšķērdēšanu.
“Tafel” preces var saņemt cilvēki, kas dokumentāri apliecina savu vajadzību pēc palīdzības jeb piederību kādai no trūcīgo grupām. Piemēram, ilgstošie bezdarbnieki, pensionāri, kuru pensija nesasniedz iztikas minimumu, mazo algu saņēmēji, kuri saņem iztikas minimuma piemaksu no sociālo pabalstu sistēmas “Hartz IV”. Tāpat arī bēgļi un patvēruma meklētāji, ja vien jau nesaņem bezmaksas ēdināšanu bēgļu mītnēs. Lai gan pamatprincipi visām pie “Tafel” jumtorganizācijas piederošajām lokālajām organizācijām ir vienādi, noteikumi detaļās mēdz būt atšķirīgi dažādās pavalstīs un pilsētās. “Tafel” formāli nav Vācijas sociālās sistēmas daļa, tā ir kustība, kas balstās uz 60 000 brīvprātīgo darbu un netiek valstiski regulēta. Tāpat arī pieejamie resursi nav visur vienādi. Lielākie pārtikas ražotāji atrodas Vācijas rietumos jeb tā dēvētajās vecajās federālajās zemēs, tādēļ tur arī ziedojumi ir bagātīgāki, kamēr austrumos “Tafel” darbojas nelabvēlīgākos apstākļos.
Ārzemnieki “stumdās un grūstās”
“Tā kā sakarā ar bēgļu skaita pieaugumu pēdējos gados ārzemju izcelsmes līdzpilsoņu īpatsvars mūsu klientu vidū pieaudzis līdz 75 procentiem, mēs, lai spētu nodrošināt saprātīgu integrāciju, esam spiesti pašlaik uzņemt tikai klientus ar Vācijas pasēm,” ar šādu teikumu pērn decembrī tika papildināti noteikumi Esenes “Tafel” interneta mājaslapā.
Šo jaunieviesto noteikumu, veidojot materiālu par gluži citu tēmu, nejauši pamanīja reģionālā laikraksta “WAZ” reportiere. Pēc kritiskas publikācijas laikrakstā “WAZ”, norādot uz “Tafel” diskriminējošo attieksmi atkarībā no izcelsmes, Esenes “Tafel” lēmums nonāca arī pārreģionālo mediju uzmanības lokā, kļūstot par valsts mēroga skandālu. Paša Jorga Zartora sākotnējie skaidrojumi par to, kādēļ šāds jaunievedums noteikumos bijis nepieciešams, drīzāk pielēja eļļu ugunij, nekā noklusināja pārmetumu gūzmu.
Lielais ārzemnieku pieplūdums esot novedis pie tā, ka “vācu vecmāmiņa vai vācu vientuļā māte pie mums vairs nejutās labi”, tā skaidroja Zartors. Turklāt sīriešiem un krievvāciešiem esot raksturīgs “ņēmēja gēns”. Viņi grūstoties, stumdoties un neievērojot pieklājību. Atmosfērai kļūstot arvien neomulīgākai, daļa pastāvīgo klientu vienkārši pārstājuši apmeklēt “Tafel”. Pasargāt korektos apmeklētājus no tādiem ļaudīm, kuri neprot uzvesties, esot bijis viņa uzdevums pašu klientu interesēs: “Ja mums kāds pārmet, ka mēs esot ksenofobiski, labēji radikāli vai rasistiski – tad, atklāti sakot, tādam visi nav mājās.” Ja Esenes “Tafel” darbinieki tādi būtu, tad nebūtu iespējama situācija, ka ārzemju izcelsmes klientu Esenes “Tafel” vairāk nekā trīs ceturtdaļas, sacīja Zartors. Turklāt lēmums neuzņemt jaunus ārzemniekus klientu rindās esot pieņemts tikai uz laiku, līdz situācija normalizējas.
Tomēr skaidrojumi vairs nelīdzēja – mediju telpā Esenes “Tafel” gadījums bija sācis dzīvot pats savu dzīvi. Uz tā rēķina, kritizējot Zartoru, politiskos punktus centās nopelnīt politiķi. Februāra beigās kādunakt Esenes “Tafel” ieejas durvis un sešus pie ēkas esošos pārtikas transportēšanas furgonus vandaļi apkrāsoja ar nacistiskiem saukļiem.
Atšķirīgas konfliktu risināšanas pieejas
“Varu apliecināt, ka šķietamais “ņēmēja gēns” novērojams arī pie ļaudīm, kas ir “vācieši paaudžu paaudzēs”,” tā Zartora izteikumus komentēja Berlīnes “Tafel” vadītāja Sabīne Verta. Arī kanclere Angela Merkele novērtēja, ka lēmums Esenē neesot “labs” un klientu “kategorizācija” nebūtu pieņemama. Taču, piemēram, partija “Alternatīva Vācijai” izrādīja simpātijas Esenes lēmumam. Šai partijai gan jelkādas simpātijas noliedza pats Jorgs Zartors un atteicās tikties ar tās pārstāvi. Viņš šobrīd jūtas tik nomocīts no pārmetumu krusas un mediju uzmanības, ka no komentāriem pilnībā atsakās: “Par šo tēmu vairs nē!”
Zartora kolēģi citur Ziemeļreinā-Vestfālenē, atturoties vērtēt konkrēto gadījumu, tomēr teic: viņi rīkotos citādi. Diseldorfas “Tafel” vadītāja Eva Fišere “Latvijas Avīzei” skaidro: “Es nevaru komentēt situāciju Esenē. Taču par Diseldorfu varu teikt: pie mums noteicošā ir cilvēka vajadzība, nevis izcelsme. Izcelsme netiek ne fiksēta, ne iekļauta statistikā. Tā nespēlē nekādu lomu un arī nedrīkst spēlēt.” Protams, arī Diseldorfas “Tafel” izdales punktos mēdz būt situācijas, kad, piemēram, klientu skaits pārsniedz esošās iespējas. Taču tādos gadījumos “Tafel” pārtraucot uzņemt jebkurus klientus. Otrkārt, iedalīšana grupās esot pieļaujama un arī praktiski notiekot atkarībā no sociālā statusa: priekšroka tiek dota ģimenēm un veciem cilvēkiem.
Citāda pieeja valda “Tafel” Čemnicā, Saksijas pavalstī Vācijas austrumos. Klientu iedalīšanu dažādās grupās, toskait pēc izcelsmes, Čemnicas “Tafel” piekopjot jau divdesmit gadus, stāsta vadītāja Kristiana Fīdlere. Dažādām kategorijām – senioriem, ar psihiskām slimībām slimojošajiem, vientuļajām mātēm, cilvēkiem ratiņkrēslā u. c. – noteiktas atsevišķas preču izdales dienas. Tāpat atsevišķa diena ir arī “nevācu izcelsmes” klientiem. Vienlaikus ir arī speciālas dienas, kurās drīkstot nākt ikviens.
“Tolaik, kad šis iedalījums tika ieviests, problēma nebija bēgļi un patvēruma meklētāji, bet gan lielais iebraucēju pieplūdums no bijušajām Padomju Savienības republikām. Bija gan ebreju izcelsmes iebraucēji, gan repatrianti jeb krievvācieši un citas valstis un tautas. Atšķirīgās kultūras kļuva par pamatu konfliktiem, līdzīgi kā tas šobrīd vērojams Esenē. “Nonācis pat tik tālu, ka nācies iesaistīt policiju un uz laiku pārtikas izdales punktu slēgt. Vadība, meklējot risinājumu, nonākusi pie šāda mehānisma. Tas darbojoties līdz pat šodienai – konfliktu vairs nav bijis,” apgalvo Fīdlere.
Vispirms Šrēders, pēc tam – bēgļi
Skandāls ar Esenes “Tafel” gan uzmanības centrā izvirzījis arī citus – vispārīgākus jautājumus. Proti, kāpēc vienā no pasaules bagātākajām valstīm, kas pati mīl lepoties ar savu pirmklasīgo sociālo sistēmu, tik daudzi iedzīvotāji vispār ir spiesti stāvēt ik nedēļu garās rindās pēc bezmaksas pārtikas pārpalikumiem? “Tafel” dati liecina, ka viņu preču izdales punktus Vācijā kopumā regulāri apmeklē apmēram 1,5 miljoni cilvēku.
“Fakts, ka “Tafel” ir piedzīvojis tik lielu izaugsmi – un šī izaugsme nebūt nesākās tikai kopš bēgļu pieplūduma Vācijā, bet gan krietni agrāk –, ir saistīts ar plaisu starp nabadzīgajiem un bagātajiem, kas šajā zemē pieaug līdz ar sociālās labklājības valsts demontāžu,” uzskata Ķelnes universitātes politikas zinātnes profesors Kristofs Butervege. Labdarības organizācijām kā “Tafel” un citas būtu jābūt kā papildinājumam tiem pakalpojumiem, kurus nodrošina sociāli atbildīgas valsts institūcijas. Tomēr tās arvien biežāk kļūstot par šo pakalpojumu aizvietotājām: “”Tafel” pārtikas izdales punkti ir sekas sociālās labklājības valsts neoliberālajai transformācijai, kas tika īstenota ar Gerharda Šrēdera “Agenda 2010″,” spriež Butervege. Ar to korelē arī statistikas dati: kopš 2005. gada, kad Vācijā stājās spēkā darba tirgus liberalizācijas likumu pakete, reformējot darba tirgu un ievērojami samazinot sociālos pabalstus, “Tafel” pārtikas izdales punktu skaits ir būtiski pieaudzis. Tieši šo sabiedrības nabadzīgāko slāni vēl daudzskaitlīgāku padarījis arī bēgļu pieplūdums pēdējos gados.
