Vai, jūsuprāt, čekas maisu publiskošanas likumu Valsts prezidentam vajadzēja izsludināt? 3
Daina Bleiere, vēstures zinātņu doktore: “Man ir sajūta, ka rezonanse pēc tā saukto čekas maisu publiskošanas nebūs tik liela, kā varētu gaidīt. Sabiedrība ir jau nogurusi no runāšanas par maisiem.
Pētot notiekošo pēckara gados, lasot tā laika krimināllietas, esmu konstatējusi, ka daudzi cilvēki tika savervēti. Bet viņus piespieda, šantažējot, ar fizisku iedarbošanos un tamlīdzīgi. Daudzi domāja: es tagad piekritīšu, mani izlaidīs ārā, un tad es vairāk neko nedarīšu. Bet pēc tam par to neziņošanu viņus atkal ķēra ciet un tiesāja. 70./80. gadi nav pēckara situācija, varbūt morālas atbildības latiņa ir augstāk jāliek. Bet visi gadījumi ir individuāli jāvērtē. Komentāri nenoņemtu no cilvēkiem atbildību par to, ka viņi bijuši iesaistījušies, bet tie varētu likt izvairīties no pārsteidzīgiem secinājumiem vai no pārsteidzīgas nosodīšanas vai attaisnošanas. Vēsturniekiem darba vēl ļoti daudz.”
Lelde Neimane, vēsturniece, Latvijas Okupācijas muzeja Audiovizuālo materiālu krātuves vadītāja: “Nav tā, ka ir tikai balts vai tikai melns. Ne visi čekisti bija ļauni cilvēki, ne visi ieslodzītie bija labi. Katram sadarbībai ar čeku bija savi iemesli. Sabiedrībai būtu nepieciešami plašāki komentāri. “Ļoti cienu Georgu Andrejevu un viņam līdzīgos cilvēkus, kuri atzinuši publiski savu saistību. Tas būtu lieliski, ja viņi palīdzētu izskaidrot sabiedrībai, kas īstenībā ir bijis un kā.”
Artūrs Romeiko, LU Vēstures un filozofijas fakultātes 3. kursa students: “Čekas maisos esošo uzvārdu publiskošana, manuprāt, šobrīd nebūtu vēlama, jo, pirmkārt, sabiedrībā radīs lieku spriedzi un personīgus apvainojumus, otrkārt, ne visi to cilvēku, kas sadarbojušies ar čeku, vārdi tur atrodami. Mūsu sabiedrība nav tik toleranta, lai saprastu, ka sadarbība ar varas orgāniem bija viens no veidiem, kā varēja izdzīvot.”
Vineta Blitsone, LU Vēstures un filozofijas fakultātes 3. kursa studente: “Atbalstu čekas maisu atvēršanu, jo tas ir būtisks Latvijas okupācijas posma aspekts. Pretējā gadījumā sanāk “sagraizītā vēsture”. Problēmas var rasties, ja šo informāciju sabiedrība neanalizē vai necenšas izprast, taču izskaidrošanas procesā (domāta VDK izpētes komisija) jau ir veikts liels darbs, un ceru, ka valsts institūcijas un organizācijas to turpinās.”
