Kā uzlabot vides pieejamību cilvēkiem ar invaliditāti? Mācāmies no Izraēlas 0
“Cilvēki ar invaliditāti ir pelnījuši ne vien iespēju fiziski iekļūt dažādās iestādēs un uzņēmumos, bet arī to, lai pēc iekļūšanas varētu saņemt tādu pašu attieksmi un apkalpošanu kā veselie. Lai apkalpojošais personāls pret viņiem neizturētos ar bailēm, aizdomām vai, gluži otrādi – pārmērīgu žēlumu,” teic organizācijas “Access Israel” izpilddirektore Mišala Rimona.
“Access Israel” ir 1999. gadā dibināta Izraēlas nevalstiskā organizācija ar mērķi uzlabot vides pieejamību un dzīves kvalitāti personām ar īpašām vajadzībām un senioriem. Tā ir viena no ietekmīgākajām nevalstiskajām organizācijām savā valstī un īsteno kampaņas arī ārpus Izraēlas robežām. Nesen organizācija viesojās Latvijā, lai dalītos ar savu pieredzi pieejamas vides veidošanā un pasmeltos arī šo to no Latvijas prakses.
“Latvija joprojām veic milzu darbu fiziskās pieejamības veicināšanā. Tā ir ļoti svarīga, bet ar to vien nepietiek,” teic Mišala. Iestāde vai uzņēmums var aprīkot savu ieeju ar ērtu uzbraukšanas rampu vai liftu cilvēkiem ratiņkrēslos, var piemērot iekštelpas viņu vajadzībām.
Taču, ja iestādes darbinieki nezina, kā apkalpot cilvēkus ar invaliditāti, tad šāda iestāde joprojām nevar tikt uzskatīta par pieejamu. “Mūsu pieredze rāda, ka invalīdi izvairās apmeklēt iestādes ne tādēļ, ka tās nebūtu fiziski pieejamas, bet tādēļ, ka darbinieku attieksme liek viņiem justies neērti,” novērojusi Mišala.
“Access Israel” pārstāvji izdala trīs pieejamības veidus.
Pirmā ir fiziskā pieejamība jeb infrastruktūra (uzbraukšanas rampas, lifti, luksofori ar skaņas signāliem, taktilie apzīmējumi uz ietvēm un tamlīdzīgi). Otrā ir pakalpojumu pieejamība – iespēja invalīdiem saņemt kvalitatīvu pakalpojumu.
Organizācijas pārstāvji lepojas, ka Izraēla ir teju vienīgā valsts pasaulē, kur ar likumu noteikts, ka tām iestādēm un uzņēmumiem, kas sniedz pakalpojumus cilvēkiem, regulāri jāapmāca apkalpojošais personāls darbam ar invalīdiem. Trešā ir sociālā pieejamība. “Šī ir sarežģītākā, bet svarīgākā daļa. Tā ietver sabiedrības attieksmes un izpratnes maiņu. Lai invalīdi tiktu uzlūkoti bez aizdomām, nicinājuma vai pārmērīga žēluma – gluži vienkārši kā normāli, tikai atšķirīgi sabiedrības locekļi,” skaidro “Access Israel” vadītāja.
Tiekoties ar Labklājības ministrijas un pašvaldību atbildīgajām amatpersonām, “Access Israel” pārstāvji ne reizi vien dzirdējuši atrunu – “mēs vispirms tiksim galā ar fizisko pieejamību un tad domāsim par pārējo”. Mišala šādai amatpersonu attieksmei totāli nepiekrīt: “Šādā veidā invalīdi mūžīgi paliks mājās, jo fiziskās pieejamības uzlabošana ir nebeidzams process. Visām pieejamības formām jātiek attīstītām vienlaikus.”
Tā kā ar fiziskās pieejamības uzlabošanu Latvija pati tiek galā, savas vizītes laikā “Access Israel” delegācija galvenokārt lika uzsvaru uz sabiedrības izpratnes veicināšanu. Organizācijas pārstāvji kopā ar Latvijas invalīdu un viņu draugu apvienību “Apeirons” ar lekcijām viesojās vairākās skolās, tikās ar Labklājības ministrijas un pašvaldību atbildīgajām amatpersonām.
Ielu akcijās aicināja garāmgājējus iejusties invalīdu dzīvē, paveicot dažādus uzdevumus ar aizsietām acīm, aizbāztām ausīm, sēžot ratiņkrēslā vai bez pirkstu lietošanas. Tika rīkotas arī vairākas pieņemšanas politiķiem un viedokļu līderiem, bet arī tajās, līdzīgi kā ielu akcijās, ar maltīti vai dzēriena glāzi nācās tikt galā, iejūtoties neredzīgu, nedzirdīgu un pirkstus zaudējušu cilvēku lomā.
Kopā ar organizācijas pārstāvjiem visus šos pasākumus apmeklēja arī invalīdi no Izraēlas, kas dalījās ar savu pieredzi. Šona, kas pieaugušā vecumā zaudēja redzi un tika atlaista no darba, paliekot mājās ar mazu bērnu, ir izaudzinājusi divus bērnus un kļuvusi par neredzīgo boulinga čempioni, nodarbojas ar skriešanu un dejošanu.
Ada, kura pēc neveiksmīga kritiena darbā ir paralizēta no jostasvietas uz leju, bet turpina pilnvērtīgi dzīvot. Un nedzirdīgā Šošana, kurai bērnībā diagnosticēti garīgās attīstības traucējumi, jo meitene nav klausījusi, līdz reiz atklājies, ka viņa vienkārši nedzird.
“Visbriesmīgākais bija iejusties akla cilvēka lomā. Ja nestrādā rokas vai kājas, tad tas arī ir traki, bet, ja tu esi palicis tumsā, tad tas ir vienkārši briesmīgi,” pēc dalības “Access Israel” rīkotajās “vakariņās ar izaicinājumu” atzina ētera personība Baiba Sipeniece-Gavare.
Viņa gan uzskata, ka kopumā Latvijas sabiedrība ir saprotoša pret cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. Latvijā tādu ir ap 180 000, tātad gandrīz katra ģimene ar to saskārusies tiešā veidā. Viņasprāt, šādas vakariņas būtu noderīga terapija daudziem ar dzīvi neapmierinātajiem čīkstuļiem, lai viņi prastu novērtēt savu veselību.
“Access Israel” rīkotās vakariņas Rīgā apmeklēja arī labklājības ministrs Jānis Reirs (“Vienotība”). Viņš gan nepiekrīt apgalvojumam, ka Latvijā tiekot domāts tikai par fizisko pieejamību. “Mēs apzināmies, ka šis jautājums ir daudz globālāks, un attiecīgi arī rīkojamies, lai iekļautu cilvēkus ar invaliditāti darba un patēriņa tirgū, jo pašlaik mums diemžēl aptuveni 180 000 cilvēku no tā izslēgti viņu īpašo vajadzību dēļ.
Kopā ar Nodarbinātības valsts aģentūru un organizāciju “Sustento” īstenojam projektu par invalīdu motivēšanu iesaistīties darba tirgū,” teica ministrs.
No izraēliešu stāstiem viņu visvairāk iedvesmojis apstāklis, ka tur pārmaiņas sabiedrības attieksmē panāktas tikai apmēram 10 gadu laikā. “Tas nozīmē, ka būtiskas pārmaiņas sabiedrības attieksmē var panākt salīdzinoši īsā laikā. Šķiet, viņu veiksmes atslēga bija tas, ka procesā iesaistījās dažādas organizācijas, kas spēja sadarboties, nevis pretnostatīt vienu grupu otrai,” secina ministrs.
Pie līdzīgas atziņas pēc tikšanās ar “Access Israel” pārstāvjiem nonācis arī “Apeirona” vadītājs Ivars Balodis: “Mēs it kā mēģinām sadarboties, bet ierobežota finansējuma apstākļos organizācijas konkurē par finansējumu saviem projektiem. Tā vietā, lai kopīgi virzītos uz vienu mērķi, nedzirdīgie cīnās ar neredzīgiem un tamlīdzīgi. Izraēlā viņi atrod kopīgu valodu un savas darbības, piemēram, zīmju valodas mācīšanu, izvērš nevis kā terminētus kampaņveida projektus, bet kā pastāvīgas aktivitātes.”
Izraēlā noteikta kārtība, ka pakalpojumu sniedzējiem jāapgūst darbs ar invalīdiem. “Apeirons” mēģina līdzīgas prasības panākt arī Latvijas likumos.
Tomēr bija arī idejas, ko izraēlieši var pamācīties no mums. Viņus īpaši uzrunājis “Apeirona” projekts par auklīšu nodrošināšanu, kas palīdz cilvēkiem ar īpašām vajadzībām apkopt savus bērnus.
Video autors – Dima Golubevs, “Apeirons”
Speciālista padoms: Nebaidīties, bet izprast un palīdzēt
Kāpēc dažkārt cilvēki mēdz baidīties no personām ar garīgās attīstības traucējumiem, un kā izglītot sabiedrību, lai situāciju mainītu – par šo tematu ar psiholoģi Daci Bērziņu sarunājas “Latvijas Avīzes” žurnāliste Dace Kokareviča.
Vai ir pētījumi, kas atbild uz jautājumu: kāpēc cilvēki mēdz baidīties no personām ar garīgās attīstības traucējumiem?
Starptautiskajā speciālistu saziņā šobrīd lietotais jēdziens ir cilvēki ar “mental retardation”, latviski to pieņemts tulkot “garīgās attīstības traucējumi”. Šiem cilvēkiem ir grūti izprast abstraktus, vispārinošus jēdzienus un simbolus, norišu loģisko secību, viņu pasaules izpratne galvenokārt balstās konkrētajā pieredzē.
Viņi var atšķirt skaņas, bet nesaprast burtus, kuri apzīmē skaņas; viņi var saskaitīt konkrētus priekšmetus, t. i., atšķirt skaitu, bet neizprast veiktās darbības pierakstu ar cipariem; viņi var saprast, ka nauda ir tas, kas jādod veikalā, lai kaut ko saņemtu pretī, bet neizprot nozīmi cipariem, kuri ir uzrakstīti uz naudas. Var neizprast laika jēdzienus: “vakar”, “pēc gada” u. tml.
Tai pašā laikā socializācijas procesā viņi ir atradušies starp cilvēkiem, kuri visas šīs lietas veic, tādēļ ir iemācījušies atdarināt gan jēdzienus, gan darbības, taču neizprotot to būtību.
Sociālā psiholoģija apraksta fenomenu “bailes no citādības”. Kāpēc? Tāpēc, ka atšķirīgs var būt potenciāli bīstams. Bet līdz ar to bailes aktivizē kādu no instinktīvajām aizsargreakcijām: bēgt, slēpties, cīnīties.
Ir pētījumi par to, kā vispār sabiedrībā izpaužas “bailes no citādības”, bet attieksmēs pret atsevišķiem “citādības” veidiem (arī garīgās attīstības traucējumiem) vienkārši tiek konstatēts, ka jebkurā gadījumā izpaužas vispārīgie baiļu aizsargmehānismi, kuriem, protams, ir ļoti daudzveidīgi un individualizēti izpausmju veidi.
Piemēram, speciālās skolas un pansionāti tiek iekārtoti nomaļās vietās – tie ir centieni nevis pašiem noslēpties, bet gan “noslēpt citādos”; redzam, ka cilvēks ar kaut ko netiek galā (atrast vajadzīgo vietu, transportu, saskaitīt naudu, u. tml.), bet izliekamies, ka neredzam, – tā ir bēgšana no nepieciešamības iesaistīties; apzināti apsmiet, pazemot, radīt viņam šķēršļus un pārākumā noskatīties, dusmoties uz cilvēku, ja viņš kaut ko nesaprot un netiek galā, – tā ir cīnīšanās, lai izceltu savu pārākumu.
Ir veidi, kā pārējiem palīdzēt iztēloties, kā jūtas cilvēks ar redzes, dzirdes vai kustību traucējumiem. Bet kā var palīdzēt citiem izprast, kā jūtas persona ar garīgās attīstības traucējumiem?
Modelēt situācijas, kurās jebkuram cilvēkam būtu iespējams saprast, kā pasauli uztver un saprot otrs cilvēks ar garīgās attīstības traucējumiem, praktiski nav iespējams.
Pirmkārt, tādēļ, ka šie traucējumi var būt dažādi gan pēc smaguma, gan arī var ļoti atšķirties cilvēka individuālā pieredze, kura ir veidojusi viņa izpratni par lietām.
Otrkārt, ja ar salīdzinoši vienkāršiem paņēmieniem mēs varam “izslēgt” savu redzi, dzirdi, kustības, tad “izslēgt” savu abstrakto domāšanu, simbolu un jēdzienu izpratni nav iespējams: mēs taču nevaram pārstāt saprast to, ko saprotam; pēkšņi neprast lasīt, ja visu laiku to pratām… Vienīgais ceļš – tāds pats, kā mēs saprotam mazus bērnus: vērojam viņus darbībā, klausāmies, kā un par ko viņi runā, un no tā, kā viņi darbojas un izsaka savas domas vārdos, varam secināt, kā viņi domā un saprot pasauli.
Kā par cilvēkiem ar invaliditāti runāt ar skolas vecuma bērniem, lai viņi saprot, ko tas nozīmē, un lai veicinātu viņos līdzcietību?
Doma par to, ka ir kaut kādi “īpašie bērni”, pret kuriem “parastajiem bērniem” būtu jāattīsta līdzcietības izjūta, ir aplama savā pamatnostādnē. Tas bērnā veido izpratni, ka pret dažiem bērniem, ja viņi kaut ko nespēj saprast vai izdarīt, apkārtējie būs saprotoši, bet, “ja es kaut ko nesapratīšu vai neizdarīšu, tad man sapratne un pretimnākšana nepienākas, jo man taču nav nekādu acīmredzamu problēmu”!
Tad ar laiku bērniem izveidojas sarūgtinājums: kāpēc vieni ir pelnījuši sapratni un iecietību, bet es neesmu! Labāk ir bērniem skaidrot, ka katram cilvēkam ir savas stiprās un savas vājās puses un šis konkrētais cilvēks pasauli uztver un saprot citādi. Labi, ja mēs bērnam varam konkrēti izstāstīt, kā tieši šī citādība izpaužas, ar kādām ikdienas grūtībām jāsastopas šiem cilvēkiem.
Un paskaidrot, ka tāpat, kā tev gribas, lai kāds palīdz, ja tu ar kaut ko netiec galā, arī šiem cilvēkiem dažkārt ir vajadzīga citu cilvēku palīdzība. Svarīgi ir saprast: bērns būs saprotošs un atsaucīgs, lai palīdzētu citiem cilvēkiem ar grūtībām tikai tad, ja viņš būs pieradis, ka arī pret viņu citi būs saprotoši un pats saņems palīdzību gadījumos, kad netiks ar kaut ko galā.
Labāk un dabiskāk šo cilvēku citādību uztver un saprot tieši pirmsskolas un sākumskolas vecuma bērni, tad arī būtu jāizmanto iespēja bērniem ļaut iepazīties ar dažādiem cilvēkiem. Jo agrīnākā vecumā bērns iepazīsies ar viņiem, jo drošāks viņš jutīsies kopā ar šiem cilvēkiem arī tad, kad izaugs lielāks.
Vai būtu jāizglīto, piemēram, veikalu personāls, lai palīdz iepirkties cilvēkiem, kuri paši nespēj saskaitīt naudu?
Pirms apmēram 10 gadiem Latvijā bija Eiropas projekts, kad darbavietas tika atbalstītas, ja tajās ņēma darbā cilvēkus ar garīgās attīstības traucējumiem. Tad arī gan iestāžu vadītāji, gan citi darbinieki tika apmācīti, kā tieši pasauli saprot šie cilvēki, kā ar viņiem komunicēt, kādas instrukcijas viņi saprot, kādas nesaprot; kādus darbus šie cilvēki veic ļoti labi, bet kādus labāk viņiem neuzticēt.
Projekts beidzās, sabiedrības izglītošana apsīka… Bet ne tikai veikalu, arī visu citu iestāžu darbiniekiem, kurās vēršas cilvēki ar dažāda veida invaliditāti, tai skaitā ar garīgās attīstības traucējumiem, būtu nepieciešama apmācība, kas tieši sagādā grūtības šiem cilvēkiem un kāda adekvāta palīdzība no darbinieku puses būtu nepieciešama.
Arī pildot dažāda veida birokrātiskās prasības, piemēram, par oficiālu dokumentu noformēšanu, būtu jāparedz gadījumi, kā rīkoties, ja cilvēks, piemēram, sadzīviski tiek visai labi galā, bet neprot ne lasīt, ne rakstīt. Starp citu, piemēram, pat cilvēkiem ar disleksiju (un vienlaikus augstām intelektuālām spējām) var būt grūtības dažādu iesniegumu u.c. dokumentu uzrakstīšanā – kur nu vēl cilvēkiem ar abstraktās un simboliskās domāšanas grūtībām.
Publikācijas projektā “Cieņpilnu dzīvi visiem” finansiāli atbalsta Sabiedrības integrācijas fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par saturu atbild “Latvijas Avīze”.
