Latviete un ungārs: kopā mājās un arī darbā 1
Pirms kāda laiciņa, ejot Rīgā pa sen zināmu ielu, ieraudzīju ungāru veikalu, kafejnīcu “Hungaricum”. Manu uzmanību piesaistīja uzraksts, ka tās dienas piedāvājumā ir gulašzupa. Atcerējos Ungāriju, čardašu un devos veikaliņā iekšā. Tad arī iepazinos ar veikala-kafejnīcas saimniekiem, dzīvesdraugiem – latvieti BAIBU MAČUĻSKU un ungāru NORBERTU IŽO. Mani ieinteresēja, kā viņi ir satikušies un kāpēc izlēmuši atvērt Ungārijas produktu veikalu, kurā smaržo pēc paprikas un citām garšvielām. Tāpēc sarunājam, ka iegriezīšos pie viņiem vēlreiz.
Kad tiekamies pēc vairākiem mēnešiem, izsaku Norbertam komplimentu, ka viņa latviešu valodas prasme ir uzlabojusies ausīm dzirdami. Todien viņiem līdzi ir arī divgadīgā meitiņa Konga. Baiba paskaidro, ka tas ir sens ungāru vārds, kas tulkojumā nozīmē drošsirdīgā cīnītāja. Ar drošsirdīgās cīnītājas tēti viņa pirms četriem gadiem iepazinās Spānijā.
– Mēs ar draugiem devāmies uz Malagu, kur norisinājās budistu meditatīvie kursi. Pa ceļam bijām nolēmuši pārnakšņot pie paziņām Barselonā. Viņu pašu todien mājās nebija, bet Norberts atnesa mums dzīvokļa atslēgu. Tā bija mūsu pirmā tikšanās. Otrreiz jau satikāmies Malagā, viņš arī bija devies uz tiem pašiem kursiem. Ļaužu tur bija daudz, kādi divi tūkstoši, bet es šajā pūlī ik pa laikam ieraudzīju Norberta seju. Meditatīvajos kursos pavadījām nedēļu, un tad arī sanāca ar Norbertu iepazīties tuvāk. Kad bija jādodas projām, viņš mani uzaicināja kādu laiciņu palikt Barselonā. Norberts šajā pilsētā jau dzīvoja četrus gadus. Viņš vēlējās iepazīt pasauli, teica, ka patīkot Spānija, jo ir vairāk saules nekā dzimtajā Ungārijā. Norberts pēc profesijas ir mēbeļu restaurators, taču Barselonā strādāja dažādus darbus – gan kafejnīcā, gan lampu dizaina firmā par montieri. Kad sapratu, ka gribu būt kopā ar viņu, aizbraucu uz mājām, lai sakravātu mantas, un devos atpakaļ uz Barselonu. Tad, kad sākām dzīvot kopā, Norberts bija bezdarbnieks. Vismaz tolaik, pirms krīzes, Spānijā bija tāda kārtība – ja gadu nostrādā, pēc tam var četrus mēnešus saņemt bezdarbnieka pabalstu. Un šie pabalsti naudas izteiksmē bija ļoti labi. Es Spānijā atradu darbu jauniešu informācijas centrā, – stāsta Baiba.
Kad vaicāju, vai viņai viegli nācās pamest dzimtās mājas un doties svešumā pie mīļotā cilvēka, Baiba atbild, ka viņa jau pirms tam bija sajutusi pasaules elpu.
– Deviņpadsmit gadu vecumā aizbraucu uz Ameriku, kur gadu strādāju par auklīti. Pēc tam devos uz Portugāli veikt brīvprātīgo darbu. Kādu laiku padzīvoju Londonā un pusgadu aizvadīju Maskavā, – savas dzīvesvietas uzskaita Baiba.
Painteresējos, ko tad viņa darīja Maskavā.
– Mans toreizējais draugs, pēc tautības ukrainis, dzīvoja Maskavā. Bet man tur nepatika, jutos it kā atgriezusies Padomju Savienībā. Krievu valodā runāju labi, bet man bija bail staigāt pa pilsētu, nejutos brīvi, šķita, ka visi raugās uz mani kā uz iebraucēju. Draugs ierosināja, ka varam pārcelties uz Latviju, taču nebiju pārliecināta, ka vēlos ar viņu saistīt savu dzīvi. Tā mēs izšķīrāmies, – noteic Baiba.
Ja nebūtu šīs šķiršanās, tad nebūtu arī tikšanās ar Norbertu. Viņu meita Konga nāca pasaulē Barselonā. Tad materiālajā ziņā sākās skarbāka dzīve, bija jāsavelk josta.
– Spānijā jaunajām māmiņām pēcdzemdību dekrēts ilgst tikai četrus mēnešus, pēc tam jāsāk strādāt. Privātie bērnudārzi tur ir ļoti dārgi, bet uz vietu valsts bērnudārzā jāgaida garā rindā, un arī tas nav lēts prieks. Ja es strādātu, lielākā algas daļa aizietu šiem maksājumiem. Un tad es tā diplomātiski Norbertam pavaicāju – ko tu gribi dzīvē sasniegt, un vai to iespējams izdarīt Spānijā? Vēl es rosināju izšķirties, ka mums jāizdara izvēle – vai nu dzīvot viņa dzimtenē Ungārijā, vai manējā – Latvijā. Es gan biju pārliecināta, ka jāatgriežas dzimtenē, jo nespēju ilgi dzīvot svešumā un bez savējiem. Četri Spānijā pavadītie gadi man jau šķita pārāk ilgs laiks. Radās sajūta, ka Norbertam nav tik lielas vilkmes pēc savas Ungārijas. Varbūt kaut kur dziļi iekšienē tā snauž. Viņam Budapeštā dzīvo mamma, kura strādāja Itālijas vēstniecībā, bet tagad ir pensijā un aktīvi apceļo pasauli. Tētis ir miris, brāļu un māsu nav, tāpēc laikam arī sasaiste ar dzimteni nav tik cieša. Toties es esmu uzaugusi lielā četru bērnu ģimenē. Un vislabāk jūtos savā bērnības pusē Skrīveros, kur dzīvo mani vecāki. Arī tagad brīvdienās dodamies uz Skrīveriem, kur varu atpūsties no sadzīves darbiem un justies bezrūpīgi kā bērnu dienās, – atzīst Baiba.
Pagājušā gada aprīlī Baiba un Norberts ar meitu atbrauca uz Latviju un jau oktobrī atvēra savu veikalu.
– Norbertam gan bija mazliet citi sapņi, viņš vēlējās ierīkot veikalu, kurā pārdotu ekstrēmo sporta veidu preces. Norberts pats ir liels šo sporta veidu cienītājs. Īpaši aizraujas ar sneikbordu, ko latviski varētu tulkot kā čūskas dēli. Ar to braucot, var izdauzīt ne tikai zobus, bet arī lauzt kaulus. Norbertam no šīs aizraušanās visa mugura ir vienās rētās. Taču, papētot Latvijas tirgu, secinājām, ka te valda sporta preču veikalu pārpilnība. Nav jau arī nekāda Barselona, kur cauru gadu var traukties pa ielām ar šiem dēļiem. Toties secinājām, ka ungāru produktu veikalu gan Latvijā nav. Preci uz Ungāriju braucam iepirkt paši, bet lielākus pasūtījumus veic loģistikas kompānijas, – pastāsta Baiba.
Vaicāju, vai darbā viegli būt kopā ar to pašu cilvēku, ar kuru dzīvo kopā mājās?
– Mēs turamies labi, taču darbā ir brīži, kad otram jāiziet laukā, jāpaklusē un jāpārdomā. Šis ir mūsu pirmais uzņēmums, pirmā kopīgā pieredze, ko gūstam. Norberts nav pārlieku emocionāls, viņš jau nav spānis. Bet Norberts ir ļoti atklāts, runātīgs. Kad dzīvojām Barselonā, viņš katrā veikalā aprunājās ar pārdevējām, izstāstīja savu dzīvi. Tur nebija valodas barjeras, bet Latvijā viņš vēl tik brīvi nespēj sarunāties. Ar meitu tētis runā ungāriski, un Konga jau apguvusi šo valodu. Tomēr vislabāk meita runā latviešu valodā, jo es ar viņu runāju tikai savā dzimtajā valodā. Savukārt mēs ar Norbertu sazināmies angļu valodā, un Konga jau arī nedaudz saprot šo valodu. Es par to tikai priecājos, jo valodas attīsta smadzeņu darbību, – teic Baiba.
Vai Baiba nedaudz prot arī ungāru valodu, ko uzskata par vienu no grūtākajām pasaulē?
– Esmu nopirkusi mācību grāmatu, bet nav īpašas vajadzības to apgūt. Dažus vārdus no Norberta esmu iemācījusies. Viņš gan uzskata, ka arī latviešu valoda ir grūta, bet tomēr cenšas iemācīties. Dzīvojot Portugālē, es iemācījos portugāļu valodu, un tāpēc vēlāk nebija grūti apgūt spāņu valodu, jo tās ir diezgan radniecīgas. Vienīgi jāpārslēdzas no vienas uz otru, – stāsta Baiba.
Vai viņa jūtas, ka ir noenkurojusies Latvijā, vai nav doma, ka varētu meklēt laimi vēl kur citur?
– Es negribu braukt projām no Latvijas, man patīk ceļot, un, kamēr nebija ģimenes, to arī darīju, metos jaunos piedzīvojumos iepazīt citas zemes, kultūras. Taču, būdama Barselonā, skaidri sapratu, ka nevaru iedzīvoties svešā vidē. Īpaši spēcīgi to sajutu, kad piedzima bērns. Tik ļoti gribējās būt pie savas ģimenes. Pēc ilgās prombūtnes Spānijā man tagad ikreiz nāk raudiens, kad skan Latvijas himna. Mēs tepat Latvijā varam mēģināt uzsākt ko jaunu, ja pašreizējās lietas neies.
Bet vai tad Baiba kādreiz nedomā kļūt par Ižo kundzi?
– Pašā sākumā Norberts runāja par precēšanos, bet tad es savā jaunības maksimālismā teicu – tagad taču neviens neprecas, tas ir tikai papīrs. Tagad esam mainītās lomās. Laikam, ja vienreiz vīrietim pasaka nē, tad otrreiz viņš par to nerunā. Esmu sapratusi, ja saka “nē”, tad otrs vēlas paturēt vaļā iespējas. Taču, kad apprecas, tad sākas īsta kopdzīve, rodas stabilitāte. Tās ir saistības, atbildības uzņemšanās, un tad sajūtas noteikti mainās. Es Norbertu saucu par vīru. Kā citādi mūsu vecumā teikt – draugs, bērna tēvs? Sievietes attieksme mainās, kad piedzimst bērns, jo tad skaidri apzinies, ka apkārt uz citiem vairs neskatīsies. Vīriešiem tas varbūt ir citādi. Esmu arī sapratusi, ka īstā vīrieša meklēšana patiesībā ir katra paša iekšējais darbs. Var staigāt pie viena, otra, trešā un katrā no viņiem atrast vājās vietas. Bet, kad pieņem lēmumu būt ar kādu kopā, tad tas sāk strādāt pats ar sevi. Tiesa, viens ir vairāk piemērots, cits – mazāk. Nav viegli nobāzēties, ja liekas, ka citur gaida kas labāks. Bet tā jau var paiet visa dzīve, mainot vienu pret otru. Taču, kad nobriesti, kļūsti viedāks, saproti, ka ne jau cilvēkā ir vaina, bet gan tavā attieksmē, – spriež Baiba.
Kad pajautāju Norbertam, kāpēc viņam iekrita acīs tieši Baiba, atbilde skanēja – viņa ir jautra, bet stabila.
Bet kurš tad no viņiem vāra lielo katlu ar gulašzupu?
– Zupas vārītāja esmu es. To man iemācīja Norberta ungāru draugs. Norbertam īpaši nepatīk gatavot. Ja vien var, viņš no tā izvairās. Astoņlitrīgais katls ar gulašzupu tiek vārīts jau iepriekšējā dienā, lai pa nakti iestāvētos. Bet vēl mūsu pusdienu piedāvājumā ir ungāru zivju zupa un vistas filejas zupa ar estragonu un saldo krējumu, – pastāsta Baiba.
