Ar Ukrainu viss būs kārtībā 1
Partiju programmas ir visai līdzīgas – ceļš uz NATO un ES, atgūt Krimu un atbrīvot Donbasu, palielināt algas un pensijas, cīnīties ar korupciju. Tomēr šķietamā vienprātība ir mānīga.
Ukrainas pilsētu ielās atkal redzama politiskā reklāma. 21. jūlijā šajā valstī notiks ārkārtas parlamenta jeb Augstākās radas vēlēšanas. Ukrainas parlamentā ir 450 deputātu vietas. Pusi no tām, 225 deputātus, ievēl līdzīgi kā Latvijā, pēc partiju listēm, procentu barjera – 5%. Pārējos 225 ievēl vienmandāta vēlēšanu apgabalos. Starp citu, rēķinot uz iedzīvotāju skaitu, Ukrainas parlaments ir četras reizes mazāks nekā Latvijas Saeima.
Ārkārtas vēlēšanu balsošanas listē iekļautas 22 politiskās partijas. Aptaujas, kas veiktas 10. jūlijā, liecina, ka 5% barjeru izdosies pārvarēt vien piecām. Par prezidenta Volodimira Zelenska partiju “Tautas kalps” gatavi balsot ap 47% ukraiņu, citas partijas atrodas tālu iepakaļ. Kreiso (un daļēji arī prokrievisko) opozīcijas bloku “Par dzīvību” patlaban atbalsta 12%, bijušā prezidenta Petro Porošenko partiju “Eiropas solidaritāte” – 9%, Jūlijas Timošenko vadīto “Batkivščinu” – 7%, bet mūziķa Svjatoslava Vakarčuka nesen dibināto partiju “Balss” – ap 6% vēlētāju. Lai gan pārējās partijas, visticamāk, “paliks aiz strīpas”, viņu kandidātiem ir cerības gūt panākumus vienmandāta apgabalos. Jau tagad redzams, ka nākamā koalīcija kopumā turpinās pašreiz iesākto politiku. Vadošo partiju programmas ir visai līdzīgas – ceļš uz NATO un ES, atgūt Krimu un atbrīvot Donbasu, palielināt algas un pensijas, cīnīties ar korupciju, atbalstīt ģimenes ar bērniem, nostiprināt ukraiņu valodas valstisko statusu. Vienīgā partija, kas demonstratīvi izrāda savu neapmierinātību par valstī notiekošo un iestājas par radikālu kursa maiņu, ir “Par dzīvību”.
Un tomēr šī politiskā vienprātība, šķietamais miers ir visai mānīgs. Paradoksāli, bet viens no iespējamās nestabilitātes iemesliem ir augstais Zelenska reitings. Prezidenta vēlēšanu otrajā kārtā 21. aprīlī par viņu nobalsoja 73%, gaidāmajās parlamenta vēlēšanās partiju “Tautas kalps” gatava atbalstīt teju puse vēlētāju. Ukraina burtiski sastingusi gaidās, ka jaunais prezidents sāks mainīt situāciju valstī uz labu. Tas nozīmē, ka Zelenskim un viņa partijai nav tiesību kļūdīties. Daži aptaujātie ukraiņi ir visai kategoriski – ja prezidents neattaisnos cilvēku cerības, valstī var izcelties “jauns maidans”, tātad jauna revolūcija.
Divas lietas, kas patlaban visvairāk rūp ukraiņiem, – karš un trūkums. Pilsētu galvenajos laukumos iekārtotajās piemiņas vietās parādās jaunas Donbasā kritušo karavīru fotogrāfijas. Tomēr tālu no frontes līnijas vismaz ārēji nekas neliecina par karu. Ļvivas vecpilsētas kafejnīcās vakaros grūti atrast brīvu galdiņu, prestižā iepirkšanās centra “Lviv Forum” zīmolu veikalos drūzmējas cilvēki. Bet netālajā tā sauktajā Krakovas tirgū pircēji skaita katru grivnu. Kā šeit Ukrainā pieņemts teikt – viņi “nevis dzīvo, bet izdzīvo”. Lūk, tirgus cenas 12. jūlijā, pārrēķinātas eiro. Tomāti – no 50 centiem līdz vienam eiro kilogramā, jaunie kartupeļi – 50 centi, gurķi – 30 centi, ziedkāposti un saldie pipari – 80 centi, bet jaunie ķiploki – divi eiro kilogramā. Pušķītis garšaugu – ap 15 centiem. Siltajai un auglīgajai Ukrainai neparasti augstās dārzeņu cenas vietējie skaidro ar krusu, kas šovasar izpostījusi daudzas saimniecības. Lai nopirktu kilogramu cūkgaļas karbonādes ar kauliņu, jāšķiras no pieciem eiro, vistas fileja maksā trīs eiro kilogramā. Daži ekskluzīvi produkti gan pārsteidz ar lētumu. Piemēram, trīs litru burka žāvētu baraviku maksā vien deviņus eiro, kilograms žāvētu bumbieru – pusotru eiro. Tuvējā kioskā paciņa cigarešu maksā ap 1,2 eiro. Pudele vietējā sarkanvīna lielveikalā – no pusotra līdz trīs eiro, puslitrs vietējā konjaka – ap pieciem eiro. Pat ja pilsētas transports ir par brīvu, pat ja valsts subsidē dzīvokļa rēķinus, tad no 2000 grivnu jeb 70 eiro lielās pensijas, kādu saņem vairums Ukrainas senioru, nekas daudz pāri nepaliek. Bet vēl taču jāatlicina nauda zālēm!
Patlaban gada laikā aptuveni viens miljons ukraiņu izbrauc darba meklējumos uz ārzemēm. Populārākie galamērķi ir Polija, Čehija un Vācija. Tajā pašā laikā skatlogi ņirb no piedāvājumiem – meklē pārdevēju, pavāru, oficiantu, strādnieku utt. Bet algas ir zemas, īres cenas – augstas, tāpēc daudzi izšķiras par aizbraukšanu. Vasarā, karstākajā tūrisma sezonā, situāciju pa daļai glābj studenti un skolēni. Viņi arī nolīgti darbam partiju aģitāciju teltīs, kas patlaban redzamas Ukrainas pilsētu ielās. Te vietā būtu uzsvērt – tieši “nolīgti”, jo tikai retais no šiem “propagandistiem” spēj pateikt kaut pāris sakarīgus vārdus par partijas programmu, mērķiem, kandidātiem utt. Parastā atbilde ir – “ņemiet materiālus, lasiet”. Tāpēc nekas cits neatlika kā aprunāties ar vienu no deputātu kandidātiem Natāliju Timčiju, kas kandidē 116. vienmandāta vēlēšanu apgabalā Ļvivā. Kāpēc es izvēlējos intervēt tieši šo partijas “Batkivščina” politiķi? Pavisam prozaiska iemesla dēļ – šīs partijas birojs bija vienīgais, kurā man izdevās iekļūt, pie pārējiem zvanu poga dziļdomīgi klusēja. Tomēr Natālijas Timčijas priekšvēlēšanu štābā Ļevicka ielā dzīvība mutuļo – zvana telefoni, cilvēki ierodas pēc aģitācijas materiāliem, rit apspriedes.
