Ar ūdeņradi darbināms transports būs arī Latvijā 3
Jau nākamgad Rīga varētu kļūt par pirmo pilsētu Austrumeiropā, kurā izmantos ar ūdeņradi darbināmu sabiedrisko transportu.
Rīgā, Vienības gatvē 6, līdzās 2. trolejbusu parkam Jelgavas ielā pašlaik uzņēmums “Velve” būvē staciju, kurā no gāzes ražos un uzglabās ūdeņradi. To paredzēts izmantot trolejbusos, kuri pašlaik vietās, kur nav elektrības gaisvadu līniju, kā enerģijas avotu izmanto dīzeļdegvielu.
Ūdeņradi varētu ražot no biogāzes
“Stacija, kuru celtnieki sola uzcelt jau šoruden, būs pirmā publiskā uzpildes stacija ne tikai trolejbusiem, bet arī privātiem ar ūdeņradi darbināmiem spēkratiem. Vācijā, piemēram, jau ir uzceltas 40 šādas stacijas. 2014. gadā Eiropas Komisija pieņēma direktīvu, kas paredz pakāpenisku atteikšanos no benzīna un dīzeļdegvielas, to vietā izmantojot alternatīvo degvielu – sašķidrināto dabasgāzi, šķidro biodegvielu, elektrību un ūdeņradi. Jācer, ka tuvāko gadu laikā Latvijā būs vēl vairākas šādas stacijas,” stāsta Latvijas Ūdeņraža asociācijas valdes priekšsēdētājs Aivars Starikovs.
Ūdeņradi varētu ražot jau uzbūvētās biogāzes ražošanas stacijās. Biogāzi Latvijā izmanto elektrības ražošanai, kam ir noteikts valsts atbalsts obligātā iepirkuma komponentes (OIK) veidā. Taču šis atbalsts agri vai vēlu beigsies, tāpēc biogāzi lietderīgāk būtu izmantot ūdeņraža ražošanai. Tāpat ūdeņraža ražošana Latvijas apstākļos būtu iespējama, ūdens elektrolīzes procesā izmantojot elektroenerģiju, skaidro A. Starikovs.
Lai atmaksātos, jābrauc vismaz 100 km dienā
Ko Latvija iegūtu, pievēršoties ar ūdeņradi darbināma transporta izmantošanai? Aivars Starikovs uzskata, ka tas ļautu valstij samazināt izdevumus, kas nepieciešami dabasgāzes, benzīna vai dīzeļdegvielas un citu energoresursu importam no Krievijas un citām valstīm. Ūdeņradis ļautu stiprināt mūsu ekonomisko neatkarību, kā arī pašiem izmantot spēkstacijās saražoto elektroenerģiju, kas pašlaik tiek eksportēta uz citām valstīm.
Ar ūdeņradi darbināms transports neradītu dabai un cilvēka veselībai kaitīgo slāpekļa savienojumu piesārņojumu. A. Starikovs gan atzīst, ka iedzīvotājiem sava personīgā ar ūdeņradi darbināma spēkrata iegāde atmaksātos tikai tad, ja jābrauc vairāk nekā 100 kilometri dienā.
Līdzīgi kā pašlaik automašīnās izmantotajos akumulatoros, arī ar ūdeņradi uzpildītajos, ūdeņradim savienojoties ar skābekli, rodas elektrība, kas pēc tam tiek izmantota transportlīdzekļa vilces jaudas nodrošināšanai. Būtībā tas ir pasaulē jau labi pazīstamais elektromobilis, tikai tā darbināšanai nepieciešamā elektrība ir uzkrāta citādi.
Būtisks trūkums – ar ūdeņradi darbināmi transportlīdzekļi ir aptuveni divas līdz trīs reizes dārgāki nekā ar benzīnu vai dīzeļdegvielu darbināmie. Ar ūdeņradi darbināmu transportlīdzekļu ieviešanā Latvija varētu plašāk izmantot Eiropas Investīciju bankas aizdevumus, tāpat citus Eiropas Savienības dalībvalstīm pieejamos finanšu avotus.
Ar vieglajiem ūdeņraža elektromobiļiem pēc uzpildes var nobraukt ap 600 km, ar autobusiem – 300 līdz 400 km. Toties šo transportlīdzekļu ekspluatācija un uzturēšana būtu lētāka nekā ar benzīnu vai dīzeļdegvielu darbināmo. Turklāt par elektromobiļiem vismaz pašlaik nav jāmaksā ceļa nodoklis.
Pērn ar ūdeņradi darbināmi autobusi jau pārvadāja pasažierus Vācijā, Itālijā, Beļģijā, Nīderlandē, Norvēģijā, kopskaitā ap 20 lielākajās Eiropas valstu pilsētās.
