Anda Līce: PSRS sabrukums manai paaudzei šķita kā pārsteigums 4
Anda Līce, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Reizēm lieli koki, ja tiem ir izpuvis vidus, lūst pat nelielā vējā. Līdzīgi notiek arī cilvēku pasaulē, kad viņu izveidotās sistēmas, sākot ar ģimeni un beidzot ar valsti vai valstu savienību, sagrūst it kā pēkšņi.
Piemēri vēsturē nav tālu jāmeklē, PSRS sabrukums vismaz manai paaudzei šķita kā pārsteigums, jo, dzīvojot sistēmas iekšpusē, cilvēki pilnībā neapzinās, cik lielā mērā tā ir sapuvusi.
Kad par to runāja apgaismotākie prāti, tos daudzi uzskatīja par dīvaiņiem.
Par sistēmas tukšo vidu šodien liek domāt ģeogrāfiski vistuvāk no mums notiekošais Baltkrievijā un Krievijā. Politikā ar tukšo vidu saprotam melus, kas uzticēšanos saēd kā trupe.
Politiku veido arī tie, kas apgalvo, ka viņi par politiku neinteresējoties.
Tā kā mēs visi cīnāmies par kādu savu mērķu sasniegšanu, to var saukt par mazo politiku, kuru nosaka tas, cik vesels ir mūsu vidus – serde un kodols – un kādus līdzekļus mēs izvēlamies savu mērķu sasniegšanai, kaut gan tajos brīžos par politiku it nemaz nedomājam.
Pasaulē valda satraukums par klimata pārmaiņām, bet pasliktinājies taču ir arī psiholoģiskais klimats, tos abus daudzi kopā nesaista. Sadzīvē, politikā un mākslā ir tik daudz destruktīvā, ka cilvēki vairs nesaprot, kas no kā izriet un kā ar to tikt galā.
Mēs šodien dzīvojam vēl nebijuša morālo robežu pārspraušanas laikmetā.
Mani kā laukos dzīvojošu cilvēku visvairāk satrauc bezjēdzīgā robežu pārspraušana starp apdzīvotām teritorijām, ko dēvē par reģionālām reformām.
Tikko ar vienu saistītie krupji ir norīti, tā ar milzīgiem naudas tēriņiem nāk nākamā, un tā arī nekļūst skaidrs, kāds un kam no tās labums.
Vēl dramatiskākas sekas ir izglītības reformām. Zīmīgi, ka visas tās nāk no “augšas”, nevis no tiešajiem darba darītājiem.
Es lasu pieredzējuša skolotāja Andra Upenieka pārdomas par tā saucamo kompetenču izglītību un domāju – tādi murgaini eksperimenti Latvijā ir iespējami tāpēc, ka sabiedrība tikai pavaid, tomēr bezjēdzīgās izmaiņas neboikotē.
Tagad, kad tik augsti plīvo ne tikai mācību priekšmetu brīvās izvēles karogs, ir naivi cerēt uz vispusīgi izglītotu ģimenes, nacionālās kultūras un vispār kultūras vērtībās sakņotu nākotnes sabiedrību, runa ir vienīgi par atsevišķiem indivīdiem, sava veida minoritāti, kurai kaut kā varbūt izdosies izlauzties cauri dažādu nokrāsu demagoģijas biezoknim.
